Gripas vīruss

foto: tes.com

Cilvēks ar gripu slimo bieži, vidēji ik gadu, nu kādu nedēļu, plus mīnus atkarībā no tā, cik stiprs ir organisms. Ir tādi, kam paveicas ar to neslimot vispār. Bet gripas sekas var būt diezgan traģiskas un masveida, kā tas notika pēckara gados pēc Pirmā pasaules kara.

Pirmais pasaules karš plosījās veselus četrus gadus. Bojā, pēc dažādiem datiem, aizgāja vidēji 10 miljoni cilvēku. Tomēr pēckara gados nomira... 20 miljoni cilvēku. Iemesls - gripas epidēmija jeb tā dēvētās "spāņu gripas" uzliesmojums.

1977. gadā ar gripu pārslimoja aptuveni 500 miljoni planētas iedzīvotāju. Datu par to, cik dzīvnieku slimoja un cik nomira nav, jo dzīvnieku vidū, tāpat kā cilvēku vidū, šis vīruss arī ir sastopams un tā izplatība ir tikpat ātra.

Pētniekus jau sen interesēja jautājums, kur gripas vīruss paliek, kad to cilvēks pārslimo. Izzust pilnībā tas nevar, jo organismā tāpat paliek, tikai ļoti novājinātā formā. Daudzi uzskatīja, ka tas paliekot organismā veido latento infekciju. Teorija bija, bet iespējas to reāli pierādīt ilgu laiku nebija iespējams. Tad nāca secinājums, ka ja jau vīrusa organismā nav, tad sanāk, ka organisms to ir uzveicis un vīruss ticis pilnībā izvadīts no organisma. Bet tas viss nebija tik vienkārši.

Jau PSRS laikā pētnieki kaimiņvalstī sāka dažādus pētījumus šajā sakarā. Eksperimentos tika ņemtas šūnas, kas savulaik pārslimojušas vīrusu, tādejādi liekot domāt, ka no to sastāva vīruss izvadīts pilnībā. Tad viņas no jauna aplipinājaar gripas vīrusu un... šūnas aizgāja bojā īsā laika periodā. Eksperimentu laikā nejauši kontaktā ar vīrusu nonāca šūnas, kas bija tā sakot, imūnas pret šo vīrusu. Tālākais bija pārsteidzoši - vīruss un imūnās šūnas pastāvēja līdzās viena otrai. Vīruss vairojās, šūnas dzīvoja, neviens otram netraucēja un nekaitēja nekādā veidā. No šīm šūnām gripas vīruss tika atsijāts un izņemts izpētei. Izrādās, ka šajās šūnās vīruss lēni, bet pārliecinoši vairojās un uzkrājās, attīstījās. Atklājums bija solis uz priekšu, tomēr, viena šūna vēl nav organisma kopums, un pētījumi tika turpināti, izmantojot par eksperimenta priekšmetu organismu, nevis šūnu vai šūnu nelielu kopumu.

Peles aplipināja ar vīrusu, tās to pārslimoja un turpināja dzīvot. Tika pētīts, cik ilgi tās dzīvo, līdz vīruss to organismos atkal pārvēršas aktīvā formā un liek sevi manīt. Laiks gāja, bet nekādu rezultātu. Bioloģiski spēcīgākās peles sāka arī vairoties un radīt pēcnācējus un pētnieki nolēma - nejauksies eksperimenta procesā, un paskatīsies, kas notiek tālāk. Pēcnācējiem tika novērotas dažādas atšķirības, kas citkārt nebija novērojamas vispār. Starp pēcnācējiem bija tādi, kas atšķirās ne tikai pēc svara un izmēriem, bet arī vēl pēc visnotaļ pelēm neraksturīgām iezīmēm - tie sāka atdarināt pīles gaitu, ejot bieži klupa un kustību koordinācija beigu beigās izrādījās pilnībā traucēta. Drīz vien pēc šīm pārvērtībām, kuras novēroja vizuāli, šie īpatņi aizgāja bojā. Anatomiska to izpēte (pēcnāces, protams) parādīja, ka to ķermeņu šūnas ir pārpildītas ar vīrsa infekciju. Vīruss bija gandrīz visos organisma audos, neskarot vien smadzenes. Tā arī tika noskaidrots, ka gripas vīruss no mātes ticis nodots pēcnācējiem. Laika gaitā tas izrādījās tik dzīvotspējīgs un ass, ka nogalināja savu saimnieku.

Vēlākie šo īpatņu pētījumi, pēcnāves, biologiem deva vielu pārdomām: punduru (to izmēra, salīdzinot ar citiem dzimušajiem peles pēcnācējiem) audos nebija nekādu iekaisuma pēdu un tas vien jau bija pārsteigums, jo kā gan var slimot ar vīrusu, gripas vīrusu, ja organismā nerodas nekādas iekaisuma pazīmes? Tomēr nāves cēloņi bija tikai pastarpināti saistīti ar pašu vīrusu, jo visā organismā aizsākās pirmatnējais deģeneratīvais process jeb citiem vārdiem sakot organisms sāka sadalīties (burtiski - pūt). Sadalīšanās pazīmes visasāk bija izteiktas centrālajā nervu sistēmā un orgānos, kuriem nebija imunitātes.

Šie eksperimenti pierādīja tolaik pavisam jaunu sapratni par to, kas ir lēna vīrusa infekcijas attīstības forma (terminu "vīrusa infekcija" 1954. gadā ieviesa Islandes profesors Segurdsons). Kas saistās ar cilvēku un šādu pašu iespēju cilvēku vidū, tad jāsaka, ka arī šeit novērojamas patoloģijas. Tām mātēm, kas grūtniecības laikā pārslimoja gripas vīrusu asā tā formā, tādejādi paliekot par vīrusa nēsātājām, dzima bērni, kuriem tika novērotas dažādas patoloģijas, piedevām smagā formā. Tās galvenokārt bija saistītas ar centrālās nervus sistēmas traucējumiem, iedzimtu imūndeficītu un tamlīdzīgi. Gadījumi katrs no cita atšķiras, bet pierāda to faktu, ka atrodoties mātes organismā, grūtniecības laikā, arī slimības, pat visvienkāršākās, var atstāt iespaidu uz bērnu.