Kapteinis Kidds - slavenākais pirāts

Par šo pirātu leģendas klīda abās Atlantijas okeāna pusēs. Daudzi uzskata, ka dzīvē viņš nemaz neesot bijis tāds nelietis un šausmonis, kādu viņu raksturo leģendu stāsti. Tiek lēsts – viņa dzīvesstāsts iegrozījies tā tikai viena iemesla dēļ – nonāca liktens ironijas krustugunīs!

Par viņa dzīvi arī ir daudz noslēpumainu faktu. Nav īsti skaidrs, kad viņš piedzimis. Ja ticēt vienai no izplatītākajām leģendām, tad par viņa dzimšanas dienu uzskatāms 1645. gads. Ne mēnesis, ne diena nav zināmi. Piedzima viņš īstā jūrnieku zemē – Skotijas pilsētiņā Grinokā. Visticamākais, ka ilgu laiku viņš kā vienkāršs matrozis nokalpoja gan uz tirdzniecības, gan arī pirātu kuģiem. Tā tas turpinājās līdz 17. gadsimta 80tajiem gadiem, kad viņš pievienojās Vest-Indijas pirātu brālībai.

Augsburgas līgas kara laikā ar francūžiem (1688.-1697. gadi) kapteinis Kidds kļuva par kaperi. Savus pienākumus viņš pildīja ļoti centīgi – laupīja tikai to valstu kuģus, kuras karoja ar Lielbritāniju. Tieši šis ir laiks, kad viņš ieguva savu pirmo trofeju – 16 lielgabalu kuģi, kas piederēja spāņiem. Laika gaitā viņš ieguva plašu paziņu loku, kurā bija visādu profesiju un amatu pārstāvji – jūrnieki, uzņēmēji un pat valdību locekļi. Arī privātajā dzīvē viņam veicās – viņš veiksmīgi apprecējās ar bagātu atraitni un iegādājās māju Ņujorkā. Viss viņam bija, gan nauda, gan sieva, gan viss, ko var vēlēties tolaiku cilvēks, bet nē, viņš izvēlējās citu ceļu.

Aptuveni gadu pirms precībām viņš un pazīstams Ņujorkas uzņēmējs Roberts Livingstons devās ceļojumā uz Londonu. Tur viņi satikās ar Ričardu Kutu – Bellomontomas lordu, kurš tik tikko bija kļuvis par Ņujorkas un Masačūsetsas gubernatoru.

Trīs avantūristi, kā viņus vēsturē vēlāk nodēvēs, izdomāja vienkāršu shēmu – karaļa vārda aplaupīt pirātu kuģus. Un tas viss cēla mērķa vārdā – lai atdotu pirātu salaupīto to likumīgajiem īpašniekiem. Protams, patiesībā visu viņi paturēja sev (paturēs). Ričards Kuts ar šādu priekšlikumu ieinteresēja arī dažus ļoti ietekmīgus un augstu stāvošus vīrus no admirāļu rindām un pat no karaliskajām aprindām. Vēl vairāk, ieinteresēts šajā visnotaļ cēlajā mērķī bija arī tieslietu ministrs, Šusberijas hercogs. Citi saka, ka pat pati karaliene esot piedalījusies šajā pasākumā. Beigu beigās, kodols šai avantūrai bija visnotaļ nopietns – pirmais admirāļu līgas lords Rassels, valsts kanclers Samerss, ārlietu ministrs – lords Romnijs.

Kapteinis Kidds no Londonas ceļādevās 1696. gada vidū. Viņam tika piešķirta 34 lielgabalu fregate ar nosaukumu „Adventure Galley”. Viņam tika iedotas līdzi arī divas atļaujas: pirmo bija parakstījis Vilhelms III, kurā bija teikts, ka Kidds ar „Anglijas, Skotijas, Francijas un Īrijas karaļa un tā Kunga žēlsirdību, ir viņu varas aizstāvis. Vispaklausīgajam un iecienītajam kapteinim Viljamam Kiddam tiek uzdots izsekot pirātu kuģus” Otra bija izsniegta pēc būtības – nogremdēt un jebkādi bojāt franču kuģus. Vēl viens dokuments atļāva kapteinim Kiddam visu no pirātiem nolaupīto turēt pie sevis, uz kuģa, un tā nebija jāatdod toreizējām varas iestādēm. Faktiski, tas nozīmē, ka visu nolaupīto viņš var turēt pie sevis cik ilgi vien grib. Nav īsti rīkojuma to nodot tālāk. Lieliska ideja un īstenojums!

Tā nu septembra sākumā pie Āfrikas dienvidu piekrastes viņa fregate satikās ar admirāļa Vorrena kuģi. Šī tikšanās admirālim likās diezgan interesanta, ja var ticēt viņa izteikumiem: Kidds esot centies visām varēm izvairīties no tikšanās. Pēc šī savdabīgā gadījuma par Kiddu neviens neko nedzirdēja turpmākos divus gadus.

Tā vien liekas, ka kapteinis bija kaut kur pazudis, bet izrādās nē. Viņa fregate un komanda izdzīvoja veselu interesantu notikumu virkni. Kolīdz fregate nonāca Indijas okeānā, komandas lielākā daļa (kas savā būtībā bija tie paši pirāti) sāka dumpi – tie vēlējās laupīt ikvienu sastapto kuģi, ne tikai tos, kas ļauti. Sanāca tā, ka dumpis kļuva atklāts. Tā vadībā nostājās galvenais lielgabalu uzraugs – Viljams Mūrs. Bet, atkal liktens pavērsiens. Kuģim tuvojoties Malabaras krastiem, komanda saslima ar holēru. Tā laupīja dzīvību gandrīz trešdaļai komandas. Viss nonāca tik tālu, ka mirušos vienkārši meta pār bortu, pat neiesienot maisos, kā tolaik bija pieņemts. Iemesls – visiem nepietika maisu. Cilvēki burtiski mira kā mušas.

Fregate piestāja Madagaskarā, bet pēc tam Komorskas salās. Šajā laikā kapteinis Kidds atkal bija, tā sakot, zirgā – viņš papildināja komandu un devās tālāk. Pēc pieturām fregate devās uz Sarkano jūru, kur laupīja kuģus ar kuriem svētceļnieki no Mekkas atgriezās Indijā.

Novembra sākumā pirāti satikās ar Ost-Indijas kompānijas kuģiem. Komanda, bez liekas domāšanas, piedāvāja tiem uzbrukt. Tomēr, kapteiņa Kidda apdomība, iespējams, paglāba viņus no drošas nāves – viņi nebija līdzvērtīgi, tolaik. Pāris nedēļas vēlāk pirāti ar nožēlu noskatījās, kā tiem garām pabrauc holandiešu kuģis. Lieki teikt, ka auga komandas neapmierinātība ar šo sevis saudzēšanu. Pāris dienas vēlāk notika vēsturē iegājušais strīds starp kapteini Kiddu un lielgabalu uzraugu Mūru. Viss notika tā:

Kidds stāvēja uz komandtiltiņa, bet Mūrs pastaigājās pa klāju. Kaut kādā brīdī starp abiem aizsākās kašķis. Satrakotais Kidds pagrāba smago ūdens spaini un ar to iemeta Mūram pa galvu. Viss notika tik viegli un eleganti, ka Mūrs nogāzās uz klāja... asinis lija aumaļām. Šis sava veida strīds, acīmredzot, ietekmēja komandu, jo tā sāka baidīties no kapteiņa. Bet bija arī ieguvums – komanda kļuva daudz disciplinētāka. Acīmredzot, lūzuma punkts bija pārvarēts un pavisam drīz Kidds ar komandu aplaupīja franču kuģi „Ruparel”. Te sākās sarežģījumi pret pašu kapteini.

Viņš kļuva par izstumto – viņam neuzticējās ne komanda, ne arī toreizējās varas vīri. Jūras laupītāji bija dzirdējuši par mērķi, ar kādu šis kuģis peldēja – pierādīt, ka Indijas okeāns ir drošs un tīrs no pirātiem. Tieši tāpēc visi pirāti arī centās izvairīties no satikšanās ar to. Indijā kapteinim Kiddam piedēvēja citu pirātu grēkus. Faktiski, citi pirāti vienmēr izmantoja viņa vārdu, ja aplaupīja kādu kuģi – tā bija izdevīgāk. Tam bija dubults ieguvums – viņi paši palika tīri un nevainīgi, un no otras puses – kaitēja Londonas kapteinim.

1698. gada 30. janvārī kapteinis Kidds ieguva vislielāko no saviem laupījumiem. Viņš satikās ar kuģi, kurš piederēja indiešu tirgoņiem, kuri bija izīrējuši kuģi no armēņiem. To sauca „Kedahas tirgonis”. Kuģis bija piekrauts ar zeltu, zīdu, ieročiem un garšvielām. Tas devās no Bengālijas uz Suratu.

Pie Madagaskaras krastiem, kurp Kidds devās ar saviem kuģiem, viņš satika savu bijušo palīgu, tagad jau kapteini kuģim Mocha – Robertu Kallifordu. Kārtējā dumpja laikā Kidds, ar dažiem sev uzticamiem pirātiem, paspēja aizbēgt izmantojot nesen iegūtu trofeju – indiešu kuģi. Tagad tam bija jauns nosaukums – „Adventure Prize”.

Tikmēr Eiropā bija jau notikušas dažas būtiskas izmaiņas: angļi un franči bija parakstījuši mieru. Drīzumā pēc tam karalis parakstīja rīkojumu, kurā apžēloja visus tos pirātus, kas bija padevušies varas iestādēm līdz 1699. gada aprīlim. Izņēmums, kas bija rīkojuma daļa, attiecās tikai uz diviem: Džons Eiverijs un Viljams Kidds. Viņiem joprojām draudēja visa likuma bardzība un sods.

Kidds laupīja un laupīja, un brīdī, kad viņam likās, viņš ir pietiekami sirojis, nolēma atgriezties Karību jūrā. Kad 1699. gada aprīlī bijušais indiešu kuģis ienāca vienā no ostām, Kidds uzzināja patiesību – Vilhelms III bija viņu pasludinājis par pirātu. Tomēr, viņš neatmeta visas cerības, jo viņam bija dokumenti, kurus bija parakstījuši ļoti augstu stāvoši cilvēki, kas viņam ļāva laupīt franču kuģus. Tā nu viņš padevās labprātīgi.

Londonā ilgi nevarēja izlemt, ko ar viņu darīt, kādu sodu piespriest. Gandrīz gadu viņš pavadīja cietuma kamerā. Pēcāk viņu pašu nosūtīja uz Londonu, lai tur viņš stātos parlamenta priekšā un atbildētu uz jautājumiem, tiktu nopratināts. Diemžēl, agrāk varenie sabiedrotie īsti nepalīdzēja viņam: viņam tika piespriests nāves sods par Mūra slepkavību un to, ka viņš ir pirāts.

Kapteini Kiddu sodīja ar nāvesspriedumu caur pakāršanu. Tas notika 1701. gada 23. maijā. Pirmo reizi virve pārtrūka. Viņu piecēla kājās un viss notika pa otrai reizei. Pēc pakāršanas viņa ķermenis tika ievietots dzelzs krātiņā un to pakāra virs Temzas upes – brīdinājums citiem pirātiem.