Azandes cilts maģija

Vairums pasaules iedzīvotāju ir mūsdienīgi un bauda visus modernās dzīve labumus un priekšrocības. Tomēr, ir vietas pasaulē un ciltis, kas mūsdienu moderno cilvēku nesaprot un nesaprata arī iepriekš. Āfrika, Amazones džungļi ir vietas, kas arī vēl šodien ir tālas no civilizācijas. Šoreiz par cilti, kas mīt Sudānas un Kondo džungļos – azande.

Šo cilti pirmo reizi sastapa angļu kolonisti 19. gadsimtā. Ierodoties Āfrikas ziemeļaustrumos tie sastapa cilti, kas pārsteidza kolonistus ar to, cik tālu no toreizējās civilizācijas tā bija iepalikusi. Praktiski, tā bija arvien vēl akmens laikmetā, gandrīz vai. Un arī paņemt daļu no eiropiešu modernisma tie nevēlējās ne par ko. Spītīgi un patriotiski sev un saviem uzskatiem! Kas īpaši satrauca angļu kolonistus ir vietējo spēcīgā nevēlēšanās dzīvot kopienās. Tā vietā, lai dzīvotu kopienā, viņi pat bēga prom uz kaimiņu – Beļģijas teritoriju Kongo. Kādi šādai uzvedībai bija iemesli tapa skaidrs tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. Vietējie ticēja, ka jebkurš no kaimiņiem var būt burvis, un, jo viņš ir tuvāk, jo var vairāk kaitēt.

Azande tic tam, ka burvestības jeb mangu, kā viņi tās sauc, patiesībā ir mistiska substance, par kuras pārnēsātāju var kļūt jebkurš no cilvēkiem. Vēl dīvaināk ir tas, ka burvestības spēks tiek piedēvēts arī dzīvniekiem.

Mangu burvestības ietvaros var izsaukt zemes garus un tāpat arī sazināties ar jau mirušajiem burvjiem. Maģisko substanci var iegūt (sastopama) visbiežāk apglabājumu vietās vai arī tur, kur notikušas masveida slepkavības. Saskaņā ar azande leģendām, mangu ir dienas gaismā neredzama, spalvaina bumba, ar zobiem, kas asi kā naži. Šī bumba iemiesoties gan dzīvniekā, gan arī cilvēkā. Vēl viens no daudzajiem ticējumiem šajā sakarā vēsta: ja mangu iemājo cilvēkā, tā (bumba) piestiprinās pie aknām. Ciltī pieejams arī mangu vizuāls apraksts – atgādina melnas krāsas augoni vai arī citkārt maisu, kurā dažreiz var atrast adatas, prosu, ķirbja sēklas vai dzīvnieku spalvu. Burvju substance, iemiesojoties cilvēkā, aug un attīstās kopā ar savu saimnieku. Azande uzskata, ka jo vecāks ir burvis, jo tā maģija ir spēcīgāka, un tas spēj uzsūtīt lāstus gan pelnīti, gan arī vienkārši tāpat, bez pamatota iemesla. Burvis-bērns pieaugušajiem gan neko nespējot izdarīt. Bērni, burvji, spēj kaitēt tikai saviem vienaudžiem.

Paražas, kas saistās ar mangu sevī ietver arī visnotaļ barbarisku rituālu, kurš ciltī eksistēja līdz pat 20. gadsimta vidusdaļai. Proti, cilvēku, kas tika apsūdzēts burvestībās, nogalināja un pēcāk tam uzšķērda vēderu. Ja vēderā atrada jebko, kas saistās ar mangu (pie aknām) – pārsvarā melnu matu kamolu, tad viņa atliekas apglabāja tālu no cilvēku mītnēm. Ja tomēr izrādījās, ka apsūdzētais nav burvis, tad viņa ģimenei tika izmaksāta kompensācija – šautriņās, pārtikā vai citos adekvātos veidos.

Azande ir pazīstami ar daudz un dažādiem spokiem, pēc kuriem tie spēj noteikt vai sastaptais ir parasts cilvēks vai burvis. Burvjiem parasti ir sarkanas acis. Tās, pēc ticējumiem, naktī spīd. Vēl runā, ka ja no mirušā ķermeņa, pirms bērēm, lien tārpi, tad mirušais ir burvis, un tas jāapglabā pēc iespējas ātrāk un pēc iespējas tālāk no cilvēku mītnēm. Principā, viņi uzskata, ka ļoti daudzās būtnēs spēj iemājot mangu. Izpausmes ir mums nepieņemamas: ja putns nelido, bet pārvietojas pa zemi, tas ir ar mangu apsēsts.

Rakstiskas liecības par mangu apsēstiem dzīvniekiem atstājis angļu pētnieks, majors Larkens, kurš savulaik pētīja Āfrikas ziemeļaustrumu ciltis. Viņš min gadījumu, kad 20. gadsimtā vietējās cilts iedzīvotāji cieta no tā, ka tiem patstāvīgi uzbrukusi kāda (apsēsta) savvaļas mežacūka. Tā paspēja nogalināt daudzus ciltsbrāļus, bet noķert to tā arī neizdevās. Lamatas, kas tika izliktas, nedeva nekādus rezultātus. Cilts vecākie vienprātīgi teica – dzīvnieks apsēsts ar mangu. Netiekot galā pašu spēkiem viņi meklējuši palīdzību pie tolaik visspēcīgākā un visvecākā burvja apkaimē. Ja var ticēt majoram Larkenam, tad jau nākamajā dienā azande kareivji uzgājuši mirušu kaitnieku. Tā ķermenis bija neskarts – nebija nekādu fizisku bojājumu, un arī pats majors tā arī palika neziņā: kas tad īsti nobeidzis tik viltīgu radījumu.