Visums izplešas, bet kā un kurp tas var izplesties?

foto: nasa.gov

 

Visu laiku mums saka, ka Visums izplešass. Un tas jau ir palicis par neapstrīdamu faktu, kuru mēs tomēr nespējam uztvert pareizi, jo mums, cilvēkiem, Visuma uztvere ir diezgan, teiksim godīgi, ierobežota. Ja Visums izplešas, tad kas ir tur, kur viņa vēl nav jeb kur tas izplešas? Kas ir aiz Visuma robežām, aiz nezināma?

Lad runa iet par parastām lietām, mēs tās redzam un spējam novērtēt to atrašanās vietu attiecībā pret citiem objektiem. Mēs skatāmies uz tām izmantojot tikai pāris dimensijas. Bet Visumā šīs attiecības nedarbojas tikpat pareizi un uzskatāmi kā šeit, uz Zemes. Pat ja skatās uz kartēm - mēs trīs dimensiju modeļus ieslēdzam plakanā formā jeb divās dimensijās un uzskatām, ka tas ir pareizi un vizuāli novērtējami. Ja iet vēl tālāk, tad mēs spējam trīs dimensijas pārnest pat uz vienu dimensiju - ielas māju numuri. Darbojas tikai vienā dimensijā, bet ēkas - trīs dimensijās. Spēja ierobežot un pielāgot iespējams ir tas, kas mums liedz ieraudzīt Visumā esošos procesus un notikumus pienācīgā gaismā (jeb tumsā).

Runājot par Visumu, mēs nevaram pielāgot tos pašus loģikas un fizikas principus kādi ir mūsu, cilvēka, novērošanas arsenālā. Ja mēs sākam pūst balonu, skaidri ir daudzi fakti - tas izplešas (paliek lielāks), jo tajā nonāk gaiss. Paliek lielāks jo attiecībā arī pret citiem, tuvumā esošiem objektiem, tas paliek lielāks, tātad, gaiss tajā nonāk un tā forma paliek lielāka. Bet Visumā šie principi nedarbojas. Tas izplešas tālāk, virzās pār savām robežām tāpēc un kļūst par Visumu mūsu izpratnē, veidojoties vietā, kur jau viss ir. Viss, kurp tas izplešas jau eksistē, nu vismaz tāds ir mūsdienu Visuma uzbūves modelis. Aiz tā robežām nav nekā, nekas neeksistē ārpus Visuma robežām. 

Lielais sprādziens un teorija ap to norāda, ka pats Lielais sprādziens arī bija viss Visums kopā. Tas nebija vienkāršs sprādziens Visumā, Visums ir šis sprādziens, burtiski. Pašlaik arvien valda domstarpības par jautājumu: "vai Visumam ir robežas" un kas ir Visums un kas nē (kas atrodas aiz tā robežām).

Lai vienkāršāk to saprastu, balona uzpūšanas piemērs derēs. Ja mēs atrodamies balonā, un tas tiek piepūsts, mēs skaidri redzam, ka tas izplešas. Tāpat mēs arī zinam un redzam, ka Visums izplešas. Bet kas atrodas aiz tā robežām - aiz Visuma jeb aiz balona sienām? Pat tad, ja tur kaut kas ir, mēs visticamākais, ar lielu varbūtību, to nekad tā arī neuzzināsim. Iemeslu tam ir daudz, un viens no tiem - cilvēka vēlme visu ielikt izmērāmos terminos un forumās, rāmjos un ierobežojumos.

Evolūcija mums ir devusi saprātu, intelektu, bet tāpat arī robežas visu to izmantot. Mēs nevaram saprast kaut ko tik milzīgu kā Visums un vēl mazāk mēs spējam saprast tos procesus, kas notiek uz tā robežām, tuvu tam, kas drīz kļūst par Visumu. Mūsu smadzeņu sapratnes robeža ir pārāk tālu no tā, lai mēs spētu pareizi un loģiski skaidrot to, kas ir aiz Visuma robežām. Vai cik liels Visums ir savā būtībā. Iespējams, ka Visums izplešas pats sevī - Visums visumā?

Mūsdienās novērojamā Visuma tā sakot, telpiskais attālums ir milzīgs. Teorētiski ir iespējams redzēt objektus, kas atrodas no mums 46.6 miljardu gaismas gadu attālumā, kas ir arī maksimums, cik liels esot Visums. Bet tas pie tā, ka tas ir tikai 13.8 miljardus gadu vecs. Daži teorētiķi lēš, ka Visums iespējams ir tik liels, ka no mūsu skatpunkta tā nosacītā robeža ir 90 miljardi gaismas gadu jebkurā virzienā.

Te jāsaka, ka Visums nevirzās prom no mums. Precīzāk būtu teikt, ka jebkura vieta attālinās no visām pārējām. Ja Visumā nebūtu nekā, tad arī izmērīt visu nebūtu iespējams. Vieta, laiks nosaka to, vai objekti attālinās vai satuvinās. Bet ja nekā nebūtu, laiks un Visums eksistētu tāpat. Teorētiski vismaz. Mūsu vieta Visumā nav unikāla, un visticamākais, mēs nebūt neesam vieni. Tikai attālumi un intelekta potenciāls ir dažāds. Vai citas civilizācijas varam uzskatīt par saprāta brāļiem vai daudz augstākām būtnēm? Ja mūsu Saules sistēma ir salīdzinoši jauna, kādu attīstību varētu sasniegt civilizācija, kas ir divreiz vecāka un kam evolūcija devusi citas iespējas un citu vidi? 

Kas būs cilvēka vietā kad mēs kā rase izzudīsim?

foto: bbc.co.uk

 

Kāda būtu pasaule, ja cilvēks pēkšņi izzustu? Nu ja ne izzustu uzreiz, tad izmirtu? Kā nekā, pēc mūšu pašu uzstādītiem standartiem mēs, cilvēks, esam vienīgā būtne uz šīs planētas, kam ir intelekts, kas gatavo ēdienu (nevis ēd jēlu), būvē mājas, rada auto un telefonus un vēl visādas sadzīves lietas. 

Bet ja mēs izzustu, vai būtu kāda cita būtne no tām, kas eksistē jau šodien, kas aizņemtu mūsu nišu? Iespējams, jo mūsdienās ir iespējams modelēt jebkuru scenāriju un ņemot vērā evolūciju un gēnu secības tehnoloģijas, ir iespējams paredzēt nākotni. Nu vismaz teorētiski, jo ģenētika ir lielākā loterija kas jebkad eksistējusi.

Ja cilvēku rase izzustu rītdien, vienā mirklī, mūsu nedarbu sekas vēl ilgi turpinātu mainīt planētas ekosistēmu un klimatu uz tās. Polārie lāči un pingvīni būtu vieni no tiem, kas visticamākais izmirtu neilgi pēc mums, jo mūsu radītās klimata izmaiņas ietekmē viņu dzīvi un ikdienu vairāk nekā citas radības. Viena rase spēj pielāgoties videi un vienā tajā pat vidē ir tik daudz dažādu rasu un radību, kuras kardināli atšķiras. Tomēr, protams, ir nianses, kas atšķir katru rasi un radību. Mums, cilvēkiem, ir paveicies ar roku formu un ar spēju risināt problēmas un spēt rast risinājumu izmantojot intelektu vai spontānus racionālus (un neracionālus) lēmumus, kas tā vai savādāk pārveido situāciju mums par labu. Pārsvarā. Tomēr lai kāda no mūsdienās eksistējošām būtnēm uz Zemes spētu aizņemt mūsu vietu un darboties līdzīgi mums, ir nepieciešama viena būtiska lieta - īkšķi. Ir divas primātu grupas, kas varētu būt teorētiski mūsu pēcteči - šimpanzes (pan troglodytes) un boboni (pan paniscus). Tie jau pašlaik ik retā reizē spēj izmantot dažādus priekšmetus savvaļā, lai tos izmantotu kā instrumentus uzdevumu veikšanai vai risinājuma atvieglošanai. 

Vēsturē kā zināms jau ir precendents ar to, ka mēs izdzīvojām un neandertālieši, kas bija diezgan intelektuāli attīstīti, izmira. Vien nieka 40 000 gadus iepriekš šāds liktens pavērsiens ir jau gandrīz vai atzīts fakts. Bet lai mūsdienās eksistējošie divi mani pieminētie primātu indivīdi evolucionētu līdz kaut cik tuvam intelekta un mūsdienīguma apveidam, būs vajadzīgi tūkstošiem, visticamākais miljoniem gadu evolūcijas. Bet evolūcijai miljons gadu principā ir nekas liels. Viens acumirklis. Mūsu senči, kas laika gaitā kļuva par homo sapiens sapiens, pārvarēja laika periodu 7 miljoni gadu. Tas ir ļoti daudz paaudzes un ļoti daudz laika mācīties. Un mūsu agrīnie senči bija tie paši, kas šimpanzēm. Evolūcija nošķīrā vienus no otriem. Un labi ka tā, jo citādāk, kā mēs vēl spētu lietot visus mūsdienu labumus, ja mēs nebūtu mēs?

Bet visā scenārijā ir viens "bet". Ja notiek kāda katastrofa, un te es domāju kādu globālu negadījumu, un bojā aiziet visi homo sapiens sapiens, tad visticamākais, ka bojā aizies arī visi pērtiķveidīgie jeb primāti, kas varētu pārņemt mūsu vietu. Pētnieki un teorētiķi uzskata, ka tad mūsu vietu varētu ieņemt tikai vēl viens, potenciāli spējīgs dzīvnieku veids - putni. 

Kad pirms 66 miljoniem gadu izzuda visi dinozauri, viņu vietu ieņēma zīdītājveidīgie un aizņēma brīvas dabas nišas savai tālākai eksistencei. Dažiem būs tam grūti noticēt, bet putni nebūt nav tik lieli muļķi kā varētu domāt. Pētījumus esot pierādīts, ka daži putni, tādi kā kraukļi un vārnas savā intelektā patiesībā pārspēj pat šimpanzes (pētījums veikts 2020. gadā un publicēts Science web portālā). Live Science ir raksts par to, kā papagaiļi (Psittacus erithacus) esot pat spējīgi risināt vienkāršus matemātiskus uzdevumus un iemācīties vairāk kā 100 cilvēku valodas vārdus un saprast principu, kas ir un ko nozīmē nulle matemātikā.

Vēl viens potenciāls kandidāts uz mūsu vietu - astoņkājis. Tiek lēsts, ka tie esot paši gudrakie no dzīvniekiem, kas sastopami uz Zemes pašlaik. Tie spēj atšķirt virtuālus un reālus priekšmetus, viņi spēj aizbarikadēt savu alu ieejas ar gliemežvākiem (durvis?) un attīrīt alas no aļģēm un citiem nevēlamiem priekšmetiem. Viņi, lai arī nav tieši uzskatāmi par bara dzīvniekiem, spēj dzīvot baros jeb kopienās, kas ir sava veida sociālās puses priekšsākums. Diemžēl viņiem gan būtu grūti pielāgoties dzīvei uz sauszemes, jo viņu asinīs ir liels daudzums dzelzs, kas tieši reaģē ar skābekli. Viņi izvēlas ūdens vidi kurā ir daudz skābekļa, bet nemīl skābekli tīrā veidā, tā sakot, uz sauszemes. Neefektīvais metabolisms (jeb vielmaiņa) viņu organismos saistīts ar dzelzs un vara saturu. Iespējams, bet maz ticams, ka astoņkāji varētu būt nākamā intelektuālā civilizācija uz zemes, vai uz Zemes esošajos ūdeņos. 

Visticamākais, varbūt, ir radības, kas jau šodien ir socialas un kuru skaits ir pietiekami liels, lai to eksistence zaudējot daļu, neietu bojā kā sugai - skudras un termīti. Skudras un termīti uz mūsu planētas pastāv jau ļoti sen - ap 480 miljoniem gadu. Šo miljonu gadu laikā šie divi veidi spējuši iemājot it visās dabas radītajāš nišās - no sauszemes līdz ūdens dzīlēm, apguvušas spēju lidot un rakt un pat sadzīvot ar cilvēku to mājokļos. Termīti, kā zināms arī rada mājokļus sev paši un viņu torņi var atgādināt kādu debesskrāpi, ja ņem vērā pašu termītu izmērus. Termīti un skudras spēj sazināties ļoti lielā attālumā, izmantojot speciālas virbācijas. Viena no nākamajām, iespējams cilvēku aizvietojošajām būtnēm varētu būt skudras vai termīti, tas, ja viņi izdzīvos tos apokaliptiskos draudus kuru rezultātā ies bojā cilvēces rase.

Pilnīgi noteikti neviens nevar pateikt kā būs. Iemeslu ir daudz un nezināmo faktoru vēl vairāk. Ģenētika un evolūcija spēlē pēc saviem noteikumiem, kurus mēs visus vēl nezinam un visticamākais, nekad arī neuzzināsim. Pārāk liels variāciju daudzums, pa vidu tam vēl ir mutācijas, ārējāš vides ietekme, daļēja iznīkšana, kad jāatjaunina suga no praktiski nekā. Te tikai rodas cits jautājums - vai daba pieļaus kļūdu divreiz, ļaujot rasties kam līdzīgam kā cilvēks, kas iznīcina it visu, kam pieskaras un piesārno tur, kur dzīvo, ēd, ko valkā un kas tam pagarina mūžu? Domājams, ka daba tomēr nebūs tik neapdomīga, lai kļūdu pieļautu divreiz. Viņa nav cilvēks, kas kļūdās vairākkārt!

Kosmoss izplešas daudz ātrāk nekā tika uzskatīts

foto: cdn.mos.cms.futurecdn.net

 

Skaidri mēs zinam vien to, ka kosmoss izplešas. Tas paliek lielāks un lielāks ik sekundi. Habbla teleskops veic novērojumus jau sen un seko līdzi šim procesam, bet izrādās, ka visums izplešas daudz ātrāk nekā uzskatīts pirms tam. Iepriekšējie modeļi šai sakarā vairs... nav precīzi.

Labakās teorijas un modelēšana nu ir nekam nederīgas, gandrīz vai, jo pēc pēdējiem datiem visuma izplešanās ātrums krietni atšķiras no iepriekš pieņemtajiem faktiem. Astronomi vien lēš par to, ka šai paātrinātajai izplešanāš tendencei ir kaut kāds būtisks faktors, kuru mēs vēl nezinam. Tieši tas ir tas galvenais faktors, kas liek Visumam izplesties daudz ātrāk. Nu ātrāk nekā mēs, cilvēki, spējām to noteikt un izskaitļot. Kas tas ir par faktoru - tā vēl arī nav zināms.

Izplešanās ātrums tiek noteikts divos veidos, galvenokārt: pirmais - Habbla teleskops veic mērījumus tam, cik tālu viena vai otra zvaigzne, galaktika atrodas no mums (novērotāja punkta) dotajā mirklī un salīdzina informāciju pēc kāda laika. Otrs veids - izmērīt visumā esošo pēc Lielā sprādziena starojumu/spīdēšanu, kas ar laiku tā sakot izgaist un paliek arī retāks, kolīz galaktikas attālinās viena no otras. Būtiskākais Visuma izplešanāš faktors ir tumšās enerģijas klātbūtne - substance, viela vai submatērija par kuras eksistenci visi zin, bet pierādīt vai ieraudzīt to vēl nevienam nav bijis lemts. Tā eksistē kā viens no faktiem, lai matemātiskie modeļi būtu pareizi, jo bez tās nakam nav loģikas īsti. Tai ir jābūt.

Pašreizējais jeb agrāk uzskatītais Visuma izplešanās indekss bija statisks skaitlis, tomēr tagad tas palielinājies par 8%. Izskaidrojuma... nav. 

Ir daļa pētnieku, kas uzskata, ka pašreizējos jeb jaunākajos mērījumos ir kļūda un tieši šī kļūda (sauksim to par cilvēcisko faktoru?) liek domāt, ka Visuma izplešanās ir paātrinājusies. Vai tā ir, grūti teikt, jo abas puses arvien nodarbojas ar faktu pieminēšanu un strīds arvien paliek atklāts. 

Agrākajos mērījumos visuma izplešanās notika ar ātrumu, kas mērāms 67.36 kilometros sekundē parasekundē (viena parasekunde ir 3.26 miljoni gaismas gadu). Jaunais mērījums ir 73.04 kilometri sekundē parasekundē, plus mīnus 1.04. 

Saules zonde pieskaras zvaigznei

foto: nasa.gov

 

Pārkera Saules zonde sasniegusi diezgan ievērojamu notikumu - tā "pieskārusies" Saules atmosfērai.

Lai tas tiktu īstenots, zondei vajadzēja piecas reizes palidot garām Venērai un trīs gadus ilgu laika periodu, bet nu tas ir noticis un pētnieki sniedz pirmos datus par šo notikumu. Patiesībā pirmais kontakts ar Saules atmosfēru notika jau diezgan pasen - 2021. gada 28. aprīlī. Kāpēc par to visu mēs uzzinam tikai tagad? Iemesls vienkāršs - astronomiem vajadzēja laiku, lai iegūtos datus un foto izpētītu un tad sniegtu gala atbildi un apstiprinājumu tam, ka tas tiešām noticis.

Par apstiprinājumu tam, ka tas tiešām noticis bija fakts, ka zonde nokļuvusi Saules magnētiskā lauka ietekmē, bet pašu faktu par nokļūšanu Saules atmosfērā vēl vajadzēja pierādīt arī ar datiem, ne tikai ar minējumiem. 

Zonde vēl divreiz - augustā un novembrī paspēja nokļūt Saules atmposfēras slāņos. Te gan jāmin, ka pētniekiem tikai tagad radās skaidrs priekšstats par to, kāda patiesībā ir Saules atmosfēras forma un tā nebūt nav nekas tāds, kā varēja cerēt iepriekš. Proti, ja Zemes atmosfēras forma ir vairāk vai mazāk pielīdzināma lodveida sfērai, tad Saulei atmosfērai nav noteiktas formas - ielejas un kalni, gandrīz nenoteiktas formas veidojums. Pirms zonde nonāca tuvu mūsu zvaigznei neviens īsti arī nezināja to, cik augstu atmosfēra Saulei eksistē. Bija pieņēmumi, ka robeža starp Saules atmosfēŗu un kosmosu ir robežās starp 4.3 miljoniem un 8.6 miljoniem jūdžu (6.9 miljoni kilometru un 13.8 miloni kilometru). 

Aprīlī zonde nokļuva atmosfērā aptuveni 13 miljonu kilometru augstumā virs Saules virsmas. Pats tuvākais kontakts - 10.4 miljoni kilometru virs Saules virsmas. No šiem pietuvināšānās mirkļiem kļuva zināms, ka Saules vēju rada ne tikai zvaigznes fotosfēŗa (virsma), bet arī citas zvaigznes daļas.

Pāerkera zondes misija bija noskaidrot iemeslus tam, kāpēc Saules virsmas (koronas) daļas ir daudz karstākas par pašas Saules virsmu. Tāpat arī noskaidrot Saules atmsofēras nianses un tās formu tika uzdots kā otrā misija. Zonde ir protams, īpaši konstruēta lai spētu izturēt milzīgās temperatūras, kas valda tik tuvu esot mūsu zvaigznei. Īpašs materiāls pasargāja to no lielā karstuma: zonde savos pietuvošanās mirkļos tika pakļauta aptuveni 1 miljonam grādu pēc Celsija skalas.

Zonde vēlreiz pietuvināsies Saulei 2022. gada janvārī. Tiek cerēts ka zonde spēs veiksmīgi pietuvināties Saules virsmai pietiekami tuvu. Mērķis ir 6.1 milnojs kilometru no tās virsmas.

Ziņojums par jaunumiem ir diezgan skops, jo pašlaik arvien vēl notiek datu analīze un informācijas ir daudz ar ko strādāt. Veiksmi nākošajā pietuvināšānās mirklī un lai izdodas!

Vai cilvēce starpgalaktiskos ceļojumos sasniegs kaut 1% gaismas ātruma?

foto: schockingscience.com

 

Cilvēce vienmēr ir centusies izplētīt un izzinām apkart esošo. Visums un kosmosa dzīles nav nekāds izņēmums, precīzāk, mēs vairāk zinam par tālumā esošām planētām nekā paši par savu planētu. Tomēr ceļš uz potenciāli apdzīvotām planētām ir tāls, ļoti tāls. Vairāki desmiti gadu tukstoši, ja par ceļošanas ātrumu izmanto tos ātrumus ar kādiem mēs esam spējīgi ceļot pašlaik. Ja būtu iespējams ceļot ar gaismas ātrumu tad viss būtu ļoti tuvu. Bet vai mēs esam spējīgi sasniegt kaut 1% no gaismas ātruma?

Gaisma ceļo ļoti ātri, ļoti ātri jeb aptuveni 300 000 kilometri sekundē. Tas ir tāpat kā aizceļot no Zemes uz Mēnesi vienas sekundes laikā. Ja pārveido to uz stundām, tad sanāk 11,2 miljoni kilometru stundā. Iespaidīgs cipars un prātam neaptverams attālums. Ja cilvēcei būtu tehnoloģijas, kas spētu pārvietoties ar kaut 1% gaismas ātruma, tas jau būtu aptuveni 10 000 reizes ātrāk nekā pašreizējais ātrums ar kādu lido komercavio transports.

Neskatoties uz to, ka pietuvināties šiem cipariem un ātruma vienībām ir ļoti grūti, mēs tāpat jau esam sasnieguši zināmu progresu, ja skatās uz vēsturi, kad pirms brāļiem Vraitiem, lidošana un kosmoss bija tikai teorētiska iespēja vai iztēles auglis.

Šaujamieroči spēj piedod lodei ātrumu aptuveni 4200 km/h, kas ir trīs reizes ātrāk nekā skaņās ātrums. Ātrākais cilvēka radītais kosmosa kuģis ir NASA X3 lidaparāts, kas spēj attīstīt aptuveni 11200 km/h lielu ātrumu, bet tāpat, ir tikai aptuveni 0.001 % no gaismas ātruma.

Kosmosa zondes un kosmosa izpētes objekti attīsta daudz lielākus ātrumus. Lai izrautos no Zemes gravitācijas lauka nepieciešams ātrums, kas mērāms 40 000 km/h. Ja runā par objektiem, kas sasniedz daudz lielākus ātrumus tad var pieminēt NASA Parker saules zonde, kas tika palaista 2018. gadā. Tā izmantoja Saules gravitācijas lauku un sasniedza iespaidīgu ātrumu - 535 000 km/h. 

Liekas, ka lai sasniegtu lielākus ātrumus ir kāds kavēklis. Un ir - enerģija. Īpaši kur to ņemt kosmosā. Precīzāk, kinētiskās enerģijas trūkums. Lai palielinātu ātrumu nepieciešams liels daudzums kinētiskāš enerģijas. Lai palielinātu ātrumu divas reizes, vajag četras reizes vairāk enerģijas, lai ceļotu trīs reizes ātrāk nepieciešams deviņas reizes vairāk enerģijas. Tā ir sava veida bezgalīga formula, kas mums liedz iespēju kaut vai pietuvināties gaismas ātruma 1% šodien, un iespējams arī nākotnē, ja vien tehnoloģijas, kas tiek izmantotas mūsdienās, neizmainīsies diezgan kardināli.

Lai persona kas sver 50 kilogramus ssasniegtu 1% gaismas ātrumu, nepieciešama 200 trilojunu Džoulu enerģijas. Tikpat lielu enerģijas daudzumu ik dienu ASV patērē 2 miljoni cilvēku.

Neskatoties uz to, ka kosmosā, tuvākā un tālākā ceļo daudz cilvēka radītu objektu (un atkritumu tai skaitā), to nogāde turp ir ļoti grūta un dārga. Izmantojot fosilo kurināmo mēs nespēsim nekur tālu aizceļoti īstermiņā. Fosilie kurināmie (gāzes, benzīns, kerosīns utt) ir tas pats iekšdedzes dzinējs, un tā efektivitāte ir ļoti maza. Ja skatās uz elektrodzinējiem, tad jā, tie ir daudz efektīvāki (70% efektivitāte ja iekšdedzes dzinējam tas ir ap 30...40%, maksimums), bet tad ir vēl lielāks jautājums par to, kur ņemt enerģiju (elektrību). Šis enerģijas trūkums jeb pirmā nepieciešamība arvien paliek pats būtiskākais jautājums ceļošanai pie arvien lielākiem ārumiem.

Kodolprocesi, kas notiek uz Saules ir ļoti efektīvs un produktīvs veids, kā iegūt enerģiju, bet to izmantošana kosmosā ir vēl sarežģītāka nekā uz Zemes. Un pie tam, uz Zemes atkārtot uz Saules esošos procesus pašlaik cilvēce spēj vien aptuveni 100 sekundes.

Zvaigžņu karos izmantotās tehnoloģijas savulaik bija tikai iztēles auglis, bet ik dienu cilvēce tām pietuvinās, nu vismaz teorijas ietvaros. Vēl viena iespēja, kā ceļot ātrāk - saules vējš. Izmantot lielas buras, kuras ar Saules vēju spētu virzīt kosmosa kuģi nepieciešamajā virzienā neizmantojot praktiski nekādu enerģiju no iekšdedzes vai citiem dzinējiem. Pētnieku prātos šāda tehnoloģija spētu piedod kosmosa kuģim par 10% no gaismas ātruma. Nu vismaz teorētiski tas ir ļoti labi un arī daži praktiski piemēri esot bijuši, kas norāda uz to, ka tehnoloģija strādā, mazos izmēros. 

Tā vai savādāk, cilvēce attīsta teorijas un idejas un iespējams, mēs kādudien sasniegsim tuvakās zvaigznes. Iespējams, tas ir tikai laika jautājums. Domāju, ka pirms pat 300 gadiem cilvēki tikai sapņoja par to, lai paceltos gaisā vai sasniegtu Mēnesi, šodien tas jau ir īstenojams. Visu izšķir laiks un gudru prātu spēja kreatīvi radīt kaut ko tur, kur vēl neviens pirms tam nav neko radījis. Radošā cilvēces puse ir cerība uz zvaigznēm!

Vai Mozus ir vēsturiska persona?

 

                                                              foto: encyclopedia.com

 

Daudzas lietas cilvēces vēsturē balstās uz faktiem, nostāstiem un arī izdomas. Tomēr ēģiptes vēsture vienmēr tikusi rakstīta. Un tā iet daudzus gadus atpakaļ pirms laika, kad Mozus visticamākais, bija reāla persona uz Zemes. Bet ja tā, tad kaut kur tam būtu jābūt minētam arī Ēģiptes vēsturiskajos rakstos, ne tā?

Zināms ka Ēģiptes vēsturē tieši nav minēts tas, ka Mozus bijis. Viņa darbība tieši nekur nav pieminēta, ne arī tiek pieminēts viņš kā vēsturiski nozīmīga persona. Ir gan viens "bet" - ēģiptieši neveica pierakstus par notikumiem, ja tajos bija jāmin viņu zaudējums kaujā.

Ir daudz dažādu faktu un nianšu, kas jāņem vērā, ja skatāmies atpakaļ uz šo laika periodu.

• Faraona Amenemhata III (12 dinastija) valdīšanas laikā Nīlas deltā ieradās grupa aziātu klejotāju. Viņu apmetnes centrs tika saukts par Tell el-Daba. Viņi audzēja garvilnas aitas no savas izceļošanas vietas un radīja māla traukus Kanaanites tipā. Līdz ar to, viņus var uzskatīt par aitkopjiem. Tomēr neskatoties uz miermīlīgu eksistenci, viņu apbedījumos un dzīvesvietās tika atrasti arī diezgan daudz ieroči.

•  Gadu laikā faraonu vara un ietekme mazinājās. Domājams, ka arī viņi ievēroja to, ka šie ieceļotāji kas mīt upes deltā, plauks un zeļ, kļūst arvien bagātāki. Tomēr ir vēl viens fakts, kas ir diezgan neizskaidrojams pat vēl līdz mūsdienām - zīdaiņu mirstības līmenis. Tieši upes deltā, kur dzīvoja aitkopji - iebraucēji (kā teiktu mūsdienās), zīdaiņu mirstība bija augsta - no 20 līdz 30% vidēji vecuma grupā līdz 18 mēnešiem. Vēl graujošāks ir fakts ka zīdaiņu puiku vidū šis rādītājs bija 65%. Iemesli un cēloņi paliek neskaidri pat vēl mūsdienās.

• Bruklinas papirusā (Brooklyn papyrus 35.1446) ir faraona Sobekhotepa III (13 dinastija) spriedums jeb norāde par to, ka nepieciešams pārvietot 95 vergus, pusei no kuriem ir semīta tipa vārdi (tādi kā Ašers, Isāks, Menahems, Šiprahs un citi). Tolaik Kanānās (Canaan) nebija nekādas kara darbības, kas liek jautāt - no kurienes šie vergi radās? Tāpat ir dīvaini ka sieviešu un vīriešu attiecība ir 3 pret 1. Vai tas saistīts ar augsto zīdaiņu mirstības līmeni vai ko citu, arvien nav skaidrs. Bet tā sakot, transfēra fakts ir vēsturisks - pārvietošana notikusi un notikusi nevis kā brīvu cilvēku veids, bet kā vergu.

Šis pēdējais fakts iet kopā ar Bībeles rakstiem. Tāpat arī zināms, ka pēc tam faraons pārvieto aitkopjus no Kanānas uz upes deltu; faraons kļūst nedaudz paranoisks un pakļauj šos aitkopju ieceļotājus; viņš tāpat liek nogalināt lielu daudzumu vīriešu zīdaiņus. Vai puiku nāves fakts slēpjas faraona paranojā? Grūti teikt, jo nekas tieši vēstures grāmatās un liecībās pagaidām nav atrasts, vismaz kas tāds, kas tieši saistītu šos divus faktus.

 Vairums mūsdienu vēsturnieku sliecas domāt, ka visi Bībelē aprakstītie notikumi risinājušies vismaz 200 gadus pēc Amenemhat III vai Sobekhotepa III dzīves. 

Pēdējais valdošais faraonu no 13 dinastijas visticamākais bija Dedumes vai arī Dudimose. Grūti teikt, jo viss šis vēstures periods ir diezgan haotisks un grūti skaidrojams, tāpat kā liecības par šo faraonu ir ļoti maz un tās ir neskaidras. Zināms tas, ka viņam ir karaspēka pavēlnieks - Khonsuemvasets, kurš reizē ir arī viņa dēls. Vienā no rakstiem tas arī tiek pieminēts, bet tur ir vēl divas diezgan interesantas lietas:

• pirmā - faraons Dudimose mirst, negaidīti, neatstājot mantiniekus, kas liek saprast, ka viņa dēls aizgāja bojā pirms tēva (faraona)
• otrā - faraona dēls attēlots un aprakstīts ar cimdiem rokā. Tolaik tas bija faktors Ēģiptē, kas norādīja uz to, ka persona atrodas kavalērijā (līdz ar to, viņš ir kavalērijas komandieris). SAvukārt tālāk loģika liek mums saprast, ka zirgi un rati Ēģiptē bija jau pirms hiksu parādīšanās. 

Ir arī vēl viens papiruss, kuru vēsturnieki ļoti ciena tur esošo liecību pēc - Admonitions of Ipuwer. Tas tiek datēts aptuveni ap šo laiku un ja tā, tad tur esošās liecības vēsta, ka Ēģipte iegrima dziļā haosā. Aprakstīts tas, ka Nīlas ūdens kļuva sarkans (kā asins), ugunsgrēki plosās viscaur, plenu lietus kas iznīdē zemi un mājas, nāve ceļo pa visu apkārtni un aiznes daudzus, vergi bēg, nekārtības, nabadzība un arī Aziātu iebrukumi sākās. 

Visus šos faktus var saistīt ar Exodus (saukta arī par Mozus otro grāmatu jeb vēl arī par Izceļošanas grāmatu) aprakstītajiem notikumiem. Faraons, kuram ir kara rati un zirgi, kura vienīgais dēls nomirst pirms viņa un pēc faraona nāves valstī ir haoss un tā kļūst ļoti, ļoti vāja. Tiek teikts, ka tas ir Dieva sods, jo viņš esot dusmīgs uz tiem. Tāpat Nīlas asins upes statuss tiek minēts, vergu bēgšana. Hiksi izmantoja izdevību un iekraoja novājināto valsti. Fakti it kā sakrīt, bet atkal ir viens "bet" - vairums vēsturnieku mūsdienās uzskata, ka Exodus jeb Izceļošanas grāmatā rakstītais attiecināms par laika periodu kas ir 300 gadus vēlāk Ēģiptes vēsturē, proti - aptuveni Ramzesa II valdīšanas laikā. Bet kā zināms Ramzesa II laikā šāda tipa notikumi - haoss, asins upes, iekarošana, valdnieka un viņs dēla nāve nav notikusi, tātad, jādomā, ka arī Exodus minētais ir tīri vai izdoma, vai arī datumu nesaderība. 

Ir vēl arī citi notikumi un fakti, kurus var pieminēt. Vairākus gadus pēc šiem notikumiem Jeriko pilsētu aplenca armija, un negaidīti notika zemestrīce, kas ļāva armijai bez problēmām iekļūt pilsētā un nodedzināt to. Bet, ja skatās uz faktiem, tad arī šiem notikumiem vajadzēja notikt 300 gadus vēlāk nekā aprakstīts Exodus jeb Mozus otrajā grāmatā.

Es nesaku ka kaut kas ir tā, kā es domāju, es tikai pieminu faktus. Ir vēl šis tas, ko noslēgumā vēlētos pieminēt.

• Faraoni nedzīvoja tajā laikā, kad Exodus aprakstītais tiek pieminēts Bībelē. Tas nozīmē, ka Exodus 1:11 jāuzskata par patiesu faktu, bet tikai nepareizajā laikā pieminēti notikumi.
• Pilsēta kuru dēvēja par Pi-Ramzess bija faraona galvaspilsēta, bet Ramzesa pilsēta bija vieta, kur tika glabātas preces, mantas. Tātad, Exodus 1:11 otrajā daļā minētais arī jāuzskata par pareizu faktu, bet jāignorē Exodus 1:11 pirmā daļa. Ja atmetam pirmo pusi, ticam otrajai, ja ticam otrajai, ignorējam pirmo. 
• Ramzesa (noliktavas pilsēta) pilsēta tika sākta celt vēl pirms Mozus bija piedzimis, tas, ja par atskaites punktu ņemam Bībeli. Exodus jeb Izceļošanas grāmata (jeb izceļošanas fakts) notika laikā, kad Mozus jau bija 80 gadus vecs un pie varas bija jau pavisam cits faraons. Tātad, tagad mums jāuzskata Izceļošanas grāmatas (Exodus) pēdējā daļa par patiesu, bet pirmā un otrā daļa jāignorē, jo pie varas bija jābūt Ramzesam II. Vienīgi mazs fakts, kas liek nedaudz situāciju labot ir tas, ka vārds "Rameses" bija ļoti izplatīts tolaik un tas nebūt nenozīmē, ka ar vienu vārdu tiek domāts tieši viens vienīgais faraons.

Protams, tas ir tikai faktu kopums. Nebūt ne šeit ne kur citur es nesaku, ka Izceļošanas grāmata ir meli vai ka Bībele ir meli. Tikai fakti no vēstures. Kā to katrs interpretēs, ir katra paša darīšana. Bet vēsturiski laiks ir laba lieta, tomēr zināms, ka Ēģiptes vēsture ir ļoti sagraizīta pa daļām un tur ir daudz caurumu un robu un to īsti izmantot kā pamatu nevar. Viens valdnieks ir minēts dažādos laikos kā galvenais valstsvīrs un dažādos rakstos tā valdīšanas periodi atšķiras. Arī šeit minētais ir tikai faktu kopums no viena resursa nevis pārbaudītas lietas no simtiem resursu. Vēsturnieki arīdzan nav vienisprātis par to, kas un kā notika, jo vēsture... ar gadiem aizmirstas.