foto: amazonaws.com
Laiks, pulkstenis, minūtes, dienas, gads... mūžība. Visa mūsu dzīve ir izmērama mirkļos, momentos, pie tam katram no tiem ir noteikts laiks, datums, kurš nekad neatkārtosies. Vai iespējams mazināt laika ietekmi uz mūsu ikdienu, uz mums pašiem? Strādāt ātrāk, nokļūt ātrāk, iepirkties ātrāk... Viss saistīts ar laiku, kas liekas, ir vienīgā ierobežotā lieta mūsu dzīvē.
Ietekmēt laika ritējumu nav iespējams, vismaz ne mūsu realitātē. Daudzi ir centušies un daudzi vēl centīsies izskaidrot tā fenomenu, bet skaidrs ir viens - ietekmēt pagātni mēs nevaram, kolīdz tā ir pagājusi, vienīgi cerēt, ka mūsu darbības nākotnē neradīs kardinālus draudus pašiem sev. Bet kā mazināt laika, pulkstens ietekmi uz mums pašiem un vai tas vispār ir iespējams?
Zinātnieki izgudro arvien precīzākus laikrāžus. Tomēr ikdienas lietošanā tiem ir maza vērtība, tie vairāk nepieciešami zinātnisko pētījumu veikšanai, kur sekundei ir jau milzīga loma. Mūsdienās rodas arvien vairāk piekritēju "dzīvo šim brīdim" frāzei. Un iespējams, tas arī ir pareizi - kāpēc pārdzīvot pagātni, ja to izmainīt vairs nevar, bet var ietekmēt tikai nākotni, un arī, vai var, grūti teikt, kas notiks pēc minūtes, tāpēc dzīvot šim brīdim liekas loģiski vispareizākais no šāda viedokļa.
Ir teiciens, ka laimīgie laiku neskaita. Tomēr cik pareizs vai aplams tas ir, man būs grūti teikt, vien zinu to, ka cilvēka organisms ar laiku ir ļoti uz tu. Ja cilvēks neredz pulksteni, viņa organisms tāpat darbojas pēc laika principiem - zin kad jāiet gulēt, kaut arī neredz ne pulksteni, ne dienasgaismu, tumsu. Tātad, sanāk, ka kaut kur mūsos, mūsu šūnās arīdzan ir sava veida laika izjūta? Jā, jo ja mums pasaka, ka kaimiņš atnāks ciemos pēc 10 minūtēm, šo laiku mēs apzināti varam plus mīnus noteikt.
Bet ir arī citi veidi kā salīdzināt. Ja nodarbe, kas mums jāveic, ir ļoti neinteresanta, mums laiks burtiski stāv uz vietas, bet ja saistoša, aizraujoša un interesanta - mēs laiku neievērojam un pat piemirstam cik tad īsti ir pulkstenis. Tas nozīmē, ka mūsu iekšējo pulksteni arī var izsist no līdzsvara. Tātad, tas nav precīzs. Tas darbojas tikai tad, ja nav dzīves galejību - prieka vai bēdu.
Tomēr, ja cilvēku ieliktu istabā, tas arvien spētu noteikt laiku. Un tas ir pateicoties organisma diennakts ritmiem, kurus nosaka mūsu organismā esošo molekulu "pulksteņi". Šie ritmi ir nekļūdīgi un tiem netraucē ārējie faktori. Te arīdzan ir cits aspekts par ko var pieminēt - ja iekšējo orgānu, šūnu, pulksteņi nesinronizējas, organismā rodas pataloģijas. Līdz ar to, nākas saprast, ka ar pataloģijām var tikt galā, ja notiktu pilnīga atpalikušā orgāna sinhronizācija ar citiem orgāniem. Tas būtu tā, kā smadzenes rāda laiku 11:59, bet sirds 12:02. Diemžēl teorētiski tas ir pareizi, tomēr kā to ieviest praksē, neviens vēl nezin, jo izpētes šai joma ir ļoti maz un arī esošās veicas ļoti lēni. Šis lauciņš ir sarežģīts un vēl neatklāts, jo neviens nezin īsti kā izpētīt to, par ko mēs maz zinam un joma, kurā mēs maz saprotam.
Tāpat te jāmin vēl kāds fakts - atmiņas un laika ritējums ir viens no faktoriem, kas mūs veido kā personības. Bez atmiņām un laika mēs nebūtu tie, kas esam šodien. Pat tikai ja būtu atmiņas, bet nebūtu laika, mēs būtu diezgan dizorientēti, vai otrādāk - mēs nespētu noteikt, kad un vai tas ir noticis, jo pie atmiņas nebūtu aptuvenā laika atzīmes. Iespējams, cilvēks sajuktu prātā, jo nespētu noteikt, vai šis brīdis ir realitāte, vai atmiņa, jo apziņa par laiku - tagad, bija vai būs būtu sašķobījusies pašos pamatos. Laiks ir svarīgāks par atmiņām sevis apzināšanai šai brīdī.
Mūsdienu pulksteni un 12 stundu ritmu izgudroja šumeri. Vēlāk ēģiptieši izmantoja obeliskus, lai saules ritējumu pa debess jumu sadalītu 12 sadaļās. Protams, toreizējie obelisku (saules) pulksteņi bija ļoti neprecīzi, jo dienas ilgums mainījās attiecībā pret to, kāds bija gadalaiks. Bet ideju kā tādu, konceptuāli, ieviesa pareizu un mēs pie tās pieturamies vēl šodien. Vēlāk, jau 17.gadsimtā, pulksteņu precizitāte jau bija plus mīnus 10 minūtes.
Jautrs fakts ir saistībā ar ASV. 1800tajos gados tur sākās dzelzceļa plaša izplatība, kas nozīmēja, ka bija vajadzība pēc vienotas laika sistēmas, jo pretējā gadījumā nekad nezini cikos vilciens pienāks, aties. Vēl 19.gadsimtā ASV katrai pilsētai bija ļauts izmantot savu laiku, atkarībā no tā, cikos lēca saule. Tā sanāca, ka bija aptuveni 300 dažādas laika joslas. Vilcienu satiksme izmantojot šo laika mērīšanas sistēmu bija neiespējama. 1883. gadā ASV tika ieviesta vienota laika mērīšanas un noteikšanas sistēma. Gadu vēlāk tika ieviesta Grīnvičas Meridiāna Laika josla un līdz ar to - globāla 24 stundu laika noteikšana (GMT - Greenwich Meridian Time).
Mūsdienās laika precizitāte ir visnotaļ augsta - ir pulkstenis, kas 15 miljardos gadu neatpaliks pat par sekundi. Mūsdienu modernā pasaule - GPS, datortehnika, biržas un komunikācijas sistēmas, strādā lieliski pateicoties šādiem precīziem un ilgtermiņā izmantojamiem, uzticamiem laikrāžiem.
Vai cilvēks var aizbēgt no laika ietekmes? Nē. Vai var aizbēgt no laika - pulkstens? Nē. Bet var izmēģināt ieklausīties savā iekšējā, bioloģiskajā pulkstenī. Tas neļaus aizmirst par būtiskiem ikdienas aspektiem, un esot ritmā ar savu iekšējo pulksteni, cilvēks dzīvos daudz komfortablāk un mierīgāk nekā esot ritmā ar atompulksteni, kas nepieļaus atpalikšanu no dzīves. Bet iespējams, reiz mums iederās atpalikt no ikdienas, atpalikt no stresa un visa, kas liek skriet un skriet, ļauties sev un ieklausīties tajā, kas ir mūsos, ieklausīties mūsu sirds pulkstenī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru