Dziļākais urbums pasaulē

foto: wikipedia.org

Aukstais karš iezīmēja daudz dažādus sacensību veidus starp ASV un Krieviju. Viens no šādiem veidiem bija izurbt šahtu, veikt vienkārši urbumu dziļāk nekā iepriekš. Parasti šādi dziļurbumi atrodas Arktikā, jo tur urbt ledu ir daudz tehnoloģiski vieglāk, bet tolaik tika izlemts veikt uzbumu Kolas pussalā, Murmanskas apgabalā, Krievijā. Vēlāk šo vietu nosauks pat par ieeju ellē...

Šis urbums ir arvien pats dziļākais cilvēka radītais caurums uz planētas. Tā dziļums 12 262 metri. Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem (leģendas un nostāstu tur ir daudz), urbums ir tik dziļš, ka varot dzirdēt to, kā ellē nonākušās dvēseles mokās.

Lai veiktu šo urbumu, Padomju savienībai bija nepieciešami gandrīz 20 gadi. Tomēr, neskatoties uz visiem centieniem, viņi īstenoja tikai trešdaļu no projekta sākotnēji iecerētā. Zemes garoza šai vietā ir aptuveni 36 km bieza, un līdz mantijai, kas bija projekta mērķis, viņi diemžēl tā arī netika.

Šis nebūt nebija vienīgais šāda tipa projekts bijušajā Padomju savienībā. Bija vairākas vietas kur centās īstenot mērķi: sasniegt Zemes mantiju. Diemžēl neviens no projektiem savu ieceri tā arī nesasniedza. Iemesli - temperatūra un inženiertehniskie risinājumi, kas gan tolaik, gan arī šodien, arvien nav pietiekami augstu attīstīti lai to veiktu.

Tiek lēss, ka japāņi esot atsākuši šāda tipa līdzīgu projektu, jo vēlme iegūt Zemes mantijas paraugus arvien ir liela. Omānā Zemes garozas biezums esot relatīvi mazs, kas nozīmē, ka turp varētu tikt ātrāk un iegūt mantijas paraugus daudz ātrāk. Bet arī tad, sanāktu ka šie Zemes mantijas paraugi būtu tādi, kāda mantija bija miljons gadu atpakaļ. nevis to, kāda tā ir tagad.

Sacensība aizsākās dažādos laikos, un līdz ar to, arī rezultāti bija dažādi. Protams, Padomju savienība tolaik slēpa visus datus un informāciju, līdz ar to bija grūti salīdzināt sacensību progresu. ASV šāda projekta ideja radās 1950tos gados. Amerikāņi izsecināja, ka ir daudz vieglāk to izdarīt zem ūdens, Meksikas līcī, kur garozas biezums zem ūdens ir daudz mazāks nekā uz sauszemes. Uz to viņus pamudināja novelista Džons Steinbeka idejas.

foto: Rakot13/CC BY-SA 3.0

Padomju savienība šim projektam pievērsās 1970. gadā. Vācieši Bavārijā arī aizsāka līdzvērtīgu projektu 1990. gadā. Diemžēl vāciešu pūliņi izrādījās daudz mazāk produktīvi - viņi izurba tikai 9 km dziļu urbumu.

Sacensības par dziļāko urbumu pasaulē tolaik izjauca arī vēl Apollo misija un sacensības par to, kurš pirmais dosies uz Mēnesi. Līdz ar to, urbuma projekts tika atcelts un ASV pievēsās tikai Mēness apguves programmai, plus arī izmaksas par urbumiem uzlidoja līdz debesīm. Lieki teikt, ka neviens nezināja to, kas un kā jādara, ko sagaidīt. Līdzīgi kā ar kosmosu, arī šeit tehnoloģijas un veidi bija jāizgudro no jauna, jāmācās no kļūdām, jāmēģina atkal un atkal.

Viena no lielākajām problēmām tolaik bija uzbums vertikāli. Tolaik nebija ne GPS sistēmu, kuras nāca palīgā daudz vēlāk. Tika izmantotas tās zināšanas kādas bija urbšanas tehnikai gāzes un naftas industrijā. Bet neskatoties uz to, bija nobīdes. Pirmos 4.7 kilometrus urbums bija praktiski ideāls, bet nākamos 1-2 km tā nobīde no vertikāles bija 200 metri.

Padomju savienība 90tos un 80tos jau centās nedaudz sadarboties ar Rietumiem, tomēr visi centieni iegūt kādu patiesu informāciju un palīdzību beidzās nesekmīgi. Lai arī tika radīta ilūzija par to, ka Padomju savienība vēlas būt atvērta, patiesībā nekas tāds nebija.

ASV atcēla Projektu Mohole (kā to sauca tolaik), sakarā ar izmaksām. Šeit par visu runā cipari: ASV kongresam un nodokļu maksātājiem pāris metri urbuma caur bazalta slāni (tā paliekas izcēla virszemē) izmaksāja aptuveni 33 miljonus eiro (mūsdienu naudā). Un tas bija par daudz tādam neperspektīvam projektam, kā to savulaik nosauca viens no ASV kongresa dalībniekiem savos memuāros.

1992. gadā Kolas superurbumu apturēja. Iemesls - temperatūra. Kad tā sasniedza 180 grādus pēc Celsija skalas, urbumu turpināt bija ļoti grūti, tehnoloģiski. Padomju Savienības sabrukums arī bija mīnuss - naudas lai turpinātu projektu vienkārši nebija. Trīs gadus vēlāk bija nolemts slēgt vietu, projektu un savākt mantas, izslēgt uguni un doties prom.

Gan vāciešu urbums, gan Padomju, tagad ir iecienīts tūrisma galamērķis. Tomēr ir vēl viena atsķirība starp abiem urbumiem. Nīderlandes mākslinieks Lotte Dževans (Lotte Geevan) bija iecerējis izmēģināt vēl ko nebijušu: viņš vāciešu urbumā nolaida mikrofonu, kas speciāli pasargāts no karstuma un.... skaņas ko viņš izdzirdēja bija diezgan īpatnējas. Skaņa - rīboņa, dziļa, kuru pētnieki nekādīgi nevar izskaidrot vēl līdz šai dienai. Klausoties šīs skaņas esot sajūta, ka esi ļoti mazs, niecīgs. Vēlāk pēc dažu rakstu publicēšanas, bija izteikumi ka šādi izklausoties elle.... Citas liecības un teorijas liek domāt, ka šāda skaņa ir planētas elpošanai. Kad planēta, kā dzīvs organisms (Gejas teorija) elpo, rodas šādas skaņas, līdžigi kā tad kad cilvēks elpo, arī ir dzirdama skaņa.

Japānas un citu valstu centieni atdzīvināt projektu ir diezgan nopietns solis tam, lai pirmo reizi cilvēces vēsturē iegūtu paraugus no Zemes mantijas. Tiks izmantots tas pats urbums, kas savulaik Projekta Mohole laikos, un kuģis Chikyū, kurš uzbūvēts jau 20 gadus atpakaļ. Ar mūsdienu tehnoloģijām un GPS ir iecere atrast veco urbumu un turpināt to, jo Zemes garoza šai vietā ir tikai 6 km bieza. Projektam ir nopients budžets, kas liek cerēt, ka tas tiks īstenots (savākti miljards ASV dolāru). Piedevām zemūdens urbšana ir daudz vieglāka no tehnoloģiskā (temperatūras) aspekta. Neskatoties uz to, ka Chikyū ir jau 20 gadus vecs kuģis, tas ir aprīkots ar visām mūsdienu tehnoloģijām un spēj kuģi noturēt uz ūdens, radot novirzes no sākotnējā kursa tikai par maksimums 50 cm.

Vienīgais, kas varētu izjaukt projekta sekmīgu pabeigšanu un ieceres sasniegšanu - izmaksas. Neskatoties uz to, ka jūrā urbt ir daudz vieglāk, tāpat nepieciešama infrastruktūra, bāze uz sauszemes, kas nodrošina piegādes, nepieciešamos resursus un tam visam jāstrādā 24 stundas diennaktī. Piedevām, ja kas notiks neparedzēts, nopietns, atkārtot to visu nebūs iespējams, tieši izmaksu pēc.

Cerēsim ka šis projekts tiks īstenots un pētniekiem beidzot būs iespēja skatīt Zemes mantijas paraugus dzīvē nevis tikai teorētiski tos apspriest. Pastāvot iespēja ka mantijā esot arī daudz svaigāki un neskarti dinozauru kauli un citas uz zemes sen dživojošu radību paliekas. Par to grūti spriest, jo temperatūras, kādos tās tur saglabājas gadu miljoniem ir lielas, tāpat jāņem vērā arī mantijas kustība, kas to visu pārmaļ. Tomēr, pētnieki cer un vēlas iegūt paraugus. Atliek tikai viņiem novēlēt veiksmi un mums - pacietību gaidot rezultātus.