Teleportācija kā nejaušība

foto: engadget.com

Filmās arvien vairāk un vairāk mūs pārliecina par to, ka reiz pienāks diena, kad cilvēks ceļošanai neizmantos vairs transporta līdzekļus, bet tikai mazu ierīci vai vēl vairāk - gribasspēku. Cerēsim ka tā, bet vēsturē ir dokumentēti gadījumi jau sen, kad momentāla teleportācija notikusi. Cilvēki pārvietojušies gan no vienas vietas uz otru, gan arī no viena laikmeta uz citu. Gluži kā kino. Fiziķi saka, ka teorētiski tas ir iespējams, citi piesauc "vectēva faktoru" un saka, ka nē. Par teoriju runāt var daudz, bet šoreiz par to, kas dokumentēts un fiksēts vēsturē šajā jomā.

1593. gada 25. oktobris, Meksikas galvaspilsēta Mehiko. Pēkšņi no nekurienes starp cilvēkiem parādās karavīrs, diezgan nepierastā apģērbā. Viņš apgalvo, ka tik tikko atradies citviet - Manilā (Filipīnās, kas ir 17 tūkstoši kilometru no Mehiko). Piedevām, viņš stāsta, ka kāds nupat kā nogalinājis gubernatoru. Redzētais viņu pārsteidzis tik ļoti, ka neizskaidrojamā veidā viņš attapies pavisam citā, sev nepazīstamā, vietā.

Tādi apgalvojumi bija bīstami vienmēr un arī šajā gadījumā tas neiet secen inkvizīcijai. Iet laiks, un... pēc pāris mēnešiem Meksiku sasniedz ziņas par to, ka tik tiešām, Manilu gubernators ticis nogalināts un... mistiskā karavīra teiktais sakrīt ar to, ko ļaudis dzird jau kā tiešām faktu no ceļotājiem.

Ja var ticēt dažādām liecībām, tad ir arī cilvēki, kas teleportāciju piekopuši vairākkārt. Runa iet par kādu gados jaunu spāņu katoļu baznīcas mūķeni, kas laika posmā no 1620. līdz 1631. gadam vairākkārtīgi (tiek minēs cipars 500 un vairāk!) pārvietojusies, lai Centrālamerikā sludinātu ticību. Tātad, ceļojums starp Spāniju un Centrālameriku faktiski noticis ļoti regulāri. Interesanti ir vēl arī tas, ka viņa visu piedzīvoto pierakstījusi dienasgrāmatā, kur lasāmas diezgan interesantas lietas, tā laika cilvēkam faktiski - fantastika. Viņa apraksta to, ka ceļojumu laikā spējusi saskatīt zemi, kas izskatījusies kā zila lode (sfēra). Marijai, tā viņu sauca, neviens neticēja un visu uzskatīja par muļķībām, līdz 1630. gadā no ceļojuma pa Ameriku atgriezās avantūristu grupa. Tā apstiprināja to, ka Marija tik tiešām savos pierakstos aprakstīju džumano cilts ikdienu. Viss sakrita līdz pēdējam sīkumam. Un ceļotāji pateica vēl kādu pārsteidzošu lietu - vietējie indiāņi ļoti labi un detalizēti spēja pastāstīt par "kundzi zilajā tērpā" (tā viņi bija to iesaukuši) un arī parādīt traukus, ko tā viņiem bija atstājusi vienā no vizītēm. Vēlāk tika noskaidrots, ka tālajiem aizokeāna draugiem bija trauki, kurus izgatavoja klosteris, kurā Marija dzīvoja.

Šeit fantastika robežojas ar realitāti. Ir viens labs darbs, kurā aprakstīts tas, kā uzvedās skudras, precīzāk - attii skudras (formiciade saime). Grāmata, kurā Ivans T. Sandersons (grāmata saucas "Things"), izklāsta viņu dzīvesveidu un to, ka spēju teleportēties tās apguvušas jau sen. Viņu dzīvesveids un sociālā sistēma ir daudz pilnvērtīgāka un identiskāks mūsējai, nekā mēs spējam to iedomāties. Grāmata ir prātu graujošs darbs un vienkārši iespaidīgs darbs. Lasās ātri un interesanti. Kādu gabaliņu no tās es centīšos iekonspektēt un ielikt šeit. Ir tā vērts!