Kanibālisms

foto: illinois.edu

Izrādās, ka cilvēka organisms ir visnotaļ bagātīgs kaloriju krājums. Pētnieki secinājuši, ka vidējs cilvēka (laikam tie paši 75 kg) organisms, ieskaitot kaulus, ādu un muskuļus, dod aptuveni 144 000 kaloriju.

Kanibālisms eksistē jau sen. Tā esamību mūsdienās arī apliecina daudz dažādu psihiski nelīdzsvaroto stāsti un uzskatāmi fakti, tomēr viens ir skaidrs - kritiskā mirklī cilvēks ir uz ko tādu spējīgs, bet, ja nekas ārkārtējs nenotiek, kāpēc sev līdzīgo lietošana pārtikā vispār notiek? Arī mūsdienās ir ciltis, kas praktizē šo lietu, un viņi ģenētiski ir tādi paši kā mēs, tikai nelieto mobilo telefonu un internetu, auto un pārējās tehnoloģijas, tātad, faktiski mēs esam visi vienādi, līdzīgi tuvu. Tas, ka viņi nav moderni un mūsu tehnoloģiskajā sapratnē līdzīgi nedod viņiem atļauju praktizēt kanibālismu. Tad kāpēc tas arvien notiek?

Pētnieku grupa pētījumos secinājusi, ka cilvēka ķermeņa lietošana uzturā, senatnē, nebūt nav bijusi saistīta ar vēlmi remdēt izsalkumu. Tas vairāk darīt sociālo motīvu pēc. Ir arī raksts par šo tēmu žurnālā Scientific Reports.

Izrādās, ka kaloriju daudzums dzīvniekos un cilvēkā, senatnē, bijis krasi atšķirīgs. Dzīvniekos kaloriju skaits ir daudz augstāks nekā cilvēkā. Pētījumā tika secināts, ka visvairāk kaloriju ir vēdera rajonā esošajos audos - ap 50 000. Otrs "barojošākais" orgāns bija aknas - vidēji 2600 kaloriju, kas, principā, sakrīt ar dienas normu vidējam pieaugušam vīrietim.

Kopumā barojošo vielu skaits cilvēkā un dzīvniekā krasi atšķiras. Mūsu senči ēst sev līdzīgos varēja vienīgi tad, ja vēlējās notievēt, jo kaloriju skaitā cilvēks ir ļoti mazvērtīgs. Vai arī tas tika vairāk darīts sociālo un tradīciju iespaidā, piemēram, kad uzvarētājs dzer zaudētāja asinis vai apēd kādu orgāna daļu. Orgānu ēšana gan piemērojama arī uz dzīvniekiem, kad tie uzvarēti medību laikā.

Sev līdzīgo ēšana vairāk ir bijis demonstratīvs veids, kas saistījies ar dažādiem rituāliem un procesijām. Māņticības un upurēšanas kults eksistēja diezgan ilgi un cilvēku tumsonība noveda pie tā, ka cilvēks pārliecinājās, ka dzīvnieku upuri nedod rezultātu, tad kāpēc nemaksāt visaugstāko cenu - cilvēka dzīvību. Jau senajās kultūrās atrodamas dažādas liecības par kanibālisma veidiem un paveidiem, kā arī par dažu orgānu izgriezšanu un apēšanu, rituālu laikā.

Katrai ciltij un nācijai, laikmetam un kultūrai ir savi veidi, kā tā globāli atškiras no kaimiņzemē, kaimiņu teritorijā esošās. Lai arī mūsdienās ir ciltis, kas arvien to praktizē, pat tagad var droši teikt, ka tas tiek darīts rituālu, kultūras, kas iegājusies jau kopš agrākiem laikiem, dēļ. Bezizejas situācijas protams, ir atsevišķs gadījums, kad cilvēks spiests darīt visu iedomājamo un neiedomājamo, lai pašsaglabāšanās instinkts, kas ir visspēcīgākais mūsos, neļautu izdzist dzīvības dzirkstij.