Cilvēks - dabas valdnieks. Šāda frāze eksistē jau sen, protams, to izdomājis pats cilvēks, lai sevi slavinātu un paceltu augstāk par visām citām radībām, kas nu vien mīt uz zemes. Bet kas cilvēkam devis šādi sevi pozicionēt? Paskatoties globāli, par to maz kas liecina.
Zeme eksistē jau diezgan pasen - 4,5 miljardus gadu. Par cilvēka eksistenci uz planētas var runāt pavisam mazā laika izteiksmē. Grūti arī teikt, kad tieši aizsākās cilvēka laiks, bet nu pat ja tie ir 5 miljoni gadu, tas uz vispārējā forma tāpat ir nekas. Vairāk prātu sliecas domāt, ka tomēr šī atzīme nav mērāma vairāk kā 100 000 pirms mūsu ēras. Tas ir vēl niecīgāk.
Šī vēlme pār kaut ko valdīt cilvēkā bijusi vienmēr, nu vismaz, pieņemts tā uzskatīt. Un ja kāda radībair spējīga valdīt pār kādu citu, tad tas nozīmē, ka tā atrodas uz daudz augstāka evolūcijas zara. Bet vai mēs tiešām spējam valdīt pār visu dzīvo, vai arī tas ir tikai vārdisks mīts? Jā, mēs varam nomušīt dzīvniekus, izcirst mežus, nosusināt upes un piemēslot to visu arī, bet vai tad tas nozīmē valdīt un būt pār visu varenākam? Šaubīgi un ļoti maz ticams.
Ja cilvēks, pasaules valdnieks, pavēlēs augiem vai dzīvniekiem ko darīt, tie klausīs? Viennozīmīgi nē. Lai dzīvnieks ko izpildītu no cilvēka teiktā, tas speciāli jāapmāca, jādresē un jāiegulda liels darbs, laiks, un arī tad nav 100% pārliecības, ka tas kādā mirklī neatgriezīsies pie saviem sākotnējiem instinktiem (uzbruks). Vienīgais, uz ko mēs varam savu valdīšanu attiecināt ir sev līdzīgie - citi cilvēki. Viss pārējais, kas ir uz planētas mums nepakļaujas un nerēķinās ar mums kā tādiem. Tad kur šeit var iet runa par dabas valdnieku un pasaules pavēlnieku? Ironiski jāsmaida... un ilgi.
Var runāt tikai par sava veida mijiedarbību starp cilvēku un dabu, jo dienas, jo mazāku, jo cilvēks paliek par parazītu un tikai patērētāju, ņemot, bet neko nedodot atpakaļ. Šeit var piesaukt piemēru starp koku un sēni - sēnes kokiem dod dažādas minerālvielas, bet koks sēnei dod organiskās vielas, kuras uzsūc no augsnes caur saknēm un lapām. Viens bez otra tie nepastāvētu.
Vēl par piemēu var minēt skudras un laputis. Lai arī liekas, ka skudras tās ēd, iznīdē, tā nebūt nav. Skudras par laputīm rūpējas un vēl kā. Tās viņas aizsargā no to dabīgajiem ienaidniekiem, cik vien tas iespējams, pārvieto tās no auga uz augu un pēcāk barojas ar augu sulām ko tā izdala. Skudra pieiet pie tās, pakutina to ar savām antenām un tā izspiež sulas pilīti, ko skudra uzsūc un dodas savās gaitās. Cilvēku vidū līdzība būtu ar govi - cilvēks par to rūpējas, tā ēd zāli, pieiet, parausta un govs dod pienu, no kura cilvēks vēlāk var veidot dažādus citus izstrādājumus.
Šī simbioze dabā pastāv visur, viens noder otram un rūpējas. Bet cilvēku un dabas vidū šīs saiknes nav jau sen. Ir tikai vienpusējs veids, kā patērēt neko nedodot atpakaļ. Jo.. cilvēks sev galvā iedzinis domu, ka to drīkst un var, un par to nekas nav. Īstermiņā, cik pastāv cilvēce un piedevām, modernā cilvēce, tiešām nekādu seku nav. Ir smagi apzināties to, ka dzīvojam šodienai, nedomājot par rītdienu ne sev, ne saviem bērniem. Eh.
Globāli skatoties, cilvēks vien tāds parazīts ir uz zemes virsas, kā uz mūsu ķermeņa ir daudz un dažādu parazītu, kurus mēs pat nepamanam, bet no tiem vaļā tikt arī nevaram.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru