Dažādie melnie caurumi

foto: discovermagazine.com

Melnie caurumi pēdējos gados ir kļuvuši ļoti populāra tēma gan sarunās, gan izpētes jomā. Vispirms jau cilvēku bailes no mūsu pašbūvētā Hadronu paatrinātāja, lika aizdomāties par to, ko mēs paši varam izdarīt uz planētas, kuru uzskatam par savām mājām, beidzot ar atklājumiem tālajā kosmosā.

Visbiežāk izplatītais pieņēmums par to, kā tad rodas melnie caurumi ir vienkāršs, jo izklāsta viedokļa: zvaigzne, kas piedzīvo savas dzīves pēdējos mirkļus, uzsprāgst, pēc sprādziena veidojas melnais caurumus, kas apkārtējo matēriju, tajā skaitā gaismu, visu, visu, iesūc sevī un... velns zin (velns tiešām zin) kur tas viss paliek. Šī ir visbiežāk pielietotā teorija, kas skaidro to, kā radušies melnie caurumi, kuru ir pilns visums. Tomēr ir arī otra teorija, kas nosaka, ka melnais caurums var rasties arī tādos apstākļos, kad visuma telpā "saduras" divi gāzes mākoņi, kas pēc saviem parametriem ir vienkārši neiedomājami smagi un lieli.

Atšķirība šeit ir tāda, ka parasti pēc tam, kad zvaigzne izbeidz savu dzīvi, uzsprāgst, veidojas melnais caurumus, kas masas apmēros ir aptuveni 300 saules masas. Kas saistās ar otro melno caurumu tipu (kad saduras divi gāzveida mākoņi), tad šeit runa iet par masu, kas ir miljardiem reižu lielāka par saules masu.

Kāpēc tādi pieņēmumi un teorijas? Pētnieki atklājuši melno caurumu zvaigžņu viedojumā, kas katalogā nonācis ar apzīmējumu "47 Tucanae". Tā atrodas ļoti tālu, nu ļoti tālu - 16 700 gaismas gadu attālumā (viens gaismas gads ir 9,46 × 10¹² km).

Parasti, cik nu tos var par parastiem nosaukt, jo par tiem zināms faktiski nekas, melnie caurumi veidojas ik dienu, un parasti pēc tam, kad uz zvaigznes izbeidzies enerģijas daudzums un tā vienkārši aiziet bojā. Astronomi visbiežāk novērojuši to, ka melnā cauruma maksimālais pieļautais svars (ja tos var nosvērt pat) ir aptuveni 15 mūsu Saules svara. Super-melnie caurumi ir sastopami ikvienas galaktikas centrā, un to svars ir daudz daudz lielāks. Ik dienu to apetīte iznīcina simtiem, varbūt pat miljoniem planētu, un šos procesus mēs pat nevaram novērot.

Jau 2016. gadā astrofiziķiem izdevās konstatēt superlielu melno caurumu grupējumus, ja tā var izteikties. Katrs no šīs kategorijas melnajiem caurumiem izmēros bija 29 līdz 36 reizes lielāks par mūsu spīdekli - Sauli. Teorētiķi pieļauj iespēju, ka šādi melnie caurumi veidojušies īpatnējos apstākļos, proti - pastāv iespēja ka šādi melnie caurumi radušies vēl pirms tam, pirms izveidojušās pirmās zvaigznes. Plazma, kas piepildīja visumu pēc Lielā sprādziena, neveidoja zvaigznes, matēriju, bet darbojās pilnīgi pretējā virzienā, radot melnos caurumus. Šis pieņēmums daļēji izskaidro to, kur palicis aptuveni 85% matērijas, kam vajadzētu pašlaik atrasties visuma telpā. Bet tā nav, ir tikai daudz daudz daudz melno caurumu un mistikas.

Katrs pētījums, jaunums ienes vairāk jautājumu nekā atbilžu. Un šis nav izņēmums. Kā strīdīgs ir fakts, ka ja tā tik tiešām ir, ka melnie caurumi eksistē jau kopš Lielā Sprādziena, tad tas nozīmē, ka tie iznīcina zvaigznes, matēriju. Loģiski, bet tad arī ir nākamā nianse: melnie caurumi, kas ir 10 reizes smagāki nekā mūsu Saules masa, noteikti savā iznīcinošajā kustībā virzītos uz galaktikas centru, iznīcinot visu - zvaigznes, planēta,s visu, jo to gravitācijas spēks ir neaprakstāmi liels. Tas beigu beigās novestu pie tā, ka galaktikā iestātos haoss, jo visi debess ķermeņi balstās uz mijiedarbību un līdzsakarībām. Pētnieki apsekoja 5 nelielas galaktikas Piena ceļa tuvumā, kurās tuvu satopami melnie caurumi un atklāja to, ka nekāds haoss tajās neeksistē, lai gan melnais caurums ir pavisam tuvu. Tas liek domāt, ka melno caurumu veidošanās uzreiz pēc Lielā sprādziena ir maldīgs pieņēmums. Bet tad kur pazudusi lielākā matērijas daļa?

Protams, tāpat kāar internetu, kur redzami ir tikai 4%, ir arī vēl tā tumšā daļa. Tāpat arī ar matēriju, bet līdz šim neviens tā arī nav spējis izskaidrot, kur ir pazudusi matērijas lielākā daļa, kurai vienkārši vajadzēja būt. Matemātiski un teorētiski pierādīts, ka tai jābūt, bet faktiski tās nav, vai arī mēs to neredzam un aprēķinos pietrūkst kāda faktora, ko iekļaut.

Kas eksistē melnā cauruma otrā pusē? Dažas no teorijām pieļauj domu, ka melnais caurums ir kā tunelis - vienā vietā tas iznīcina visumu, otrā to rada. Melnais caurums šeit, otrā pusē tam ir baltais caurums, tā sakot, balansam. Tieši tas dod iespēju visumam izplesties, bet arī ne bezgalīgi, jo it visam ir 0 punkts. Pat sasaldējot ūdeni 100 reizes, tā kopējais apjoms samazinās, minimāli, bet samazinās, un kur tas paliek, nezin īsti neviens (kontrolētos, sterilos apstākļos bez noplūdes iespējas eksperimentā). Eh, šī interesantā pasaule!