Vai divi cilvēki var atjaunot cilvēces populāciju?

foto: dangerouscreation.com

Cilvēces nākotne, iespējams, kādu dienu arī būs tik drūma, ka paliks tikai divi izdzīvojušie, kuriem tad nāksies arī atjaunot cilvēci kā tādu. Bet, vai tas ir iespējams? Šeit netiek domāts tas, ka pēc teorijas, visa cilvēce ir sākusies no diviem cilvēkiem, bet par to, ja notiktu katastrofa un paliktu dzīvs viens vīrietis un sieviete, vai viņi spētu atjaunot cilvēci un neļaut tai izzust kā rasei?

Pirmā atbilde uz šo, liekas, utopisko jautājumu - nē. Un nē pavada arī pārējās atbildes versijas, jo ir daudz nē, nevar, neiespējami un tas viss ir dabiski veidots, lai tā nenotiktu.

Iemeslu ir daudz, bet izteiktākie ir:

• ģenētiski radinieki savā starpā nevar pāroties, kas nozīmē, ka ģenētiskais fonds būtu tikai no vienas sievietes un viena vīrieša un vēlākajās paaudzēs notiktu dažādas mutācijas un kroplības, kas tomēr iznīdētu rasi kā tādu;
• arī tas, ka ģenētiskais kods ir viens, un īsti nemainās, tam nav ar ko sajaukties, novestu pie tā, ka liels procents vēlāko pēcnācēju mirtu kā zīdaiņi vai vēl nedzimuši - ģenētikas pamatprincips.

Cilvēks ir unikāls dabas bērns, bet neskatoties uz to, ģenētika ir kas pārāk par mums. Pat pirmajā pēcnācēju paaudzē mutācijas un slimības, kas var novest pie letāla iznākuma ir vidēji 50%. Arī mūsdienās. Tā ir loterija, visīstākā. Tāpat pastāv arī vēl kāds faktors, kas arvien ir aktuāls arī mūsdienās - māte, dzemdējot bērnu iet bojā. Arī no tā, diemžēl, pasargāt nevar dažkārt pat mūsdienu modernā medicīna un tehhnoloģijas bioloģijā.

Vēl ir arī tas, ka cilvēks esot ģenētiski ieprogrammēts meklēt partneri, kas ģenētiski tam der visvairāk. Šī tendence ir neapzinātā līmenī, bet mēs tiešām meklējam to, kas ģenētiski mums der vislabāk, un to izteikt fiziskā veidā mēs nevaram un arī saprast nē. Tieksme un vēlme ir kas vairāk par to, lai apzinātos, vai un kāpēc mēs to daram. Dzīvnieciskums cilvēkā nekur nav zudis un tas arvien nosaka ikdienu un dzīvi. Patiesībā, no dzīvniekiem mūs atšķir tikai pāris procenti ģenētiskā koda izmaiņu.

Sugas, kas mūsdienās ir apdraudētas, to neapzinās, tāpēc turpina dzīvot ierasto dzīvi, kā to darījuši pirms tam. Cilvēks, turpretī, to varētu saprast, un līdz ar to dzīvot piesardzīgāk un izmantot savu intelektu, lai neaizietu bojā.

Ja pēkšņi paliek tikai viena sieviete un viens vīrietis, tad... pārtikas, iespējams arī pietiktu, jo mūsdienās saražoto pārtikas daudzumu diviem cilvēkiem apēst... pagrūti būtu, jo vairums tās aizietu bojā. Iztikai noderētu produkti, kas ir konservēti vai atrodas sasaldētā veidā joslās, kur temperatūra visu laiku ir ap to, kas nodrošina produkta neskartību pret ārēju apstākļu ietekmēšanu. Bet... nedrīkst aizmirst arī to, ka cilvēks nevar visu mūžu tikai gādāt bērnus. Pie labākās gribas, sieviete paspētu dzemdēt reizes... deviņas, kamēr viņas organisms nebūtu fiziski un bioloģiski novājināts līdz tam, ka bērnus gādāt vairs nav ieteicams. Un šo faktu, ja arī izdzīvojušie nezinātu, viņi varētu izlasīt jebkurā grāmatā, kas bibliotēkā būtu palikusi. Grāmatas jau neizzustu tak, šāds fakts netika minēts. Arī bibliotēkās esošās informācijas daudzums izdzīvojušajiem dotu iespējas iegūt zināšanu jomās, kur to trūkst.

Tomēr, ņemot vērā visus par un pret, atjaunot populāciju nevarētu. Ja arī tas izdotos, tad ģenētisko īpatnību un mutāciju pēc, tā jau būtu pavisam cita cilvēku suga, veids. Dažādība tomēr ir vajadzīga un nepieciešama lieta, faktors, ģenētiskās izaugsmes pamatos.