Plastiskā sevis tjūnēšana

foto: mindblowingworld.com

Liekas, ka sevis uzlabošana ar plastiskās operācijas palīdzību nu jau nav nekas jauns. Cilvēki ne tikai pie vecuma robežas to dara, bet dara jau vēl esot gana jauni. Piedevām, visi cenšas ieekonomēt uz pat šo procesu. Nekāds noslēpums, ka tas viss ir samērā ne lēts prieks, un noteikti nāksies šķirties no diezgan lielas naudas summas, bet ja vēlamies, lai viss tiek kvalitatīvi un ar garantiju izdarīts - maksāt nāksies vēl vairāk.

Lieta tāda, ka katram implantam ir savs kods, unikāls, ko profesionālās un adekvātās klīnikās noteikti ieraksta arī līgumā. Kreisajās vietās neko tādu nedara, un līdz ar to pēcāk pierādīt, tiesāties par šausmīgu rezultātu... nav iespējams.

Te var piesaukt daudzus aktierus, aktrises, cilvēkus, kas ir ar plastiku sačakarējuši sev paši savu izsaktu vai kādu no orgāniem. Tas ir līdz asarām gan traģiski, gan smieklīgi, kā tik cilvēks sevi nemoka, jo sabiedrībā kādam nepatīk viņa bildes vai deguns, vai dibens, krūtis, vai dajebkas. Daba iedod, cilvēks jūtas apdalīts, un tad ir jadara kaut kas, vēlams, ne pašam. Bet arī tie, kas liekas profesionāli un kuriem ir mājaslapas (plastiskie ķirurgi), kuros pozitīvās atsauksmes kaudzēm krājas, nebūt nav tie, kas noteikti visu izdarīs pareizi. Ir veselas komandas, cilvēki, kas šīs pozitīvās atsauksmes tur atstāj, dzēš negatīvās, vairojot peļņu un to, ka... rezultāts būs šausmīgs, maksa neliela, un iespējas tiesāties - nekādas.

Vecums nebūt nenāk viens, sen to zin visi. Gravitācijas ietekmē viss iet uz leju, burtiski, tuvāk grīdai. Bet novecot skaisti arī ir jāmāk, tomēr mūsdienās, kur tiek tirgots viss, pilnīgi viss, vizuālais tēls ir galvenais, ko mēs tirgojam citiem un ja daudziem tas nepatīk, cilvēks uzreiz domā, ka vajag kaut ko labot. Kā tā, daba mani apdalījusi! Heh.... idiotisms. Daba nekad neapdala, tā iedod no visa mazliet, vienam vairāk, citam mazāk, bet tā, lai ir līdzsvars. Ja visi būtu skaisti, ideāli un perfekti pasaulē... arī nebūtu labi, jo visi būtu vienādi un... cilvēki atkal sajustos tā, ka jā, nu neviens neskatās uz mani, jo mēs visi esam tik lieliski. Tad kas,,,, sanāk būtu tie, kas gribētu veikt operācijas, lai izdarītu ko tādu, lai uz tiem skatītos..? Loģika tā liek domāt...

Un kas ir svarīgāks - cilvēki, ko satiekam ikdienā, kas ir tuvi un dārgi, vai tie, kas mums seko visādos sociālajos sviestos, portālos utt? Ja bilde savāc 10 patīk... šausmas, bet ja 1 000 000 tad ir ok? Degradācija jau nav nekas jauns 21. gadsimtā, bet nu izplatības tempi gan pārsteidz. Analfabētisms, loģikas trūkums, sapratnes trūkums - vairojas kā prusaki. Ja darba sludinājumos ir tik daudz kļūdu kā 4. klasē... ko vairāk runāt?! Ja ziņu portālos elementāras lietas pasniedz tā, kā to būtu robots rakstījis vai dators tulkojis... ko var prasīt no sabiedrības vispār?

Skaistums, LIKE, share.... trīs galvenās lietas, ar kurām jādzīvo, pārējais, kas gadsimtiem mums ir bijis svarīgs paliek maznozīmīgs. Vērtību skala mainās, un mainās arī kultūra, cilvēki, un, diemžēl, ne jau uz to labāko pusi. Viss iet uz elles pusi, uz beigu sākumu. Kāpēc? Jo lecot pakaļ sabiedrībai mēs neapzinamies to, ko zaudējam - sevi, individuālismu un spēju domāt pašiem, nevis darīt tā, kā vairums dara, ko vairums pērk, kas patīk! Meh, runāt par to varētu daudz, bet līdz cilvēka apziņai tas tāpat reti kad aiziet. Ja neesi populārs, skaists, varens, spēcīgs, ātrs utt utt, tātad - atkritējs, un ne tas, kurš grozās uzmanības centrā vai uz žurnālu vākiem, ziņās vai sociālo portālu topos. Ar topiem jādzīvo, tiem, kas to iesākuši, pārējiem - veiksmi ikdienā, un po**g par to visu pelēko masu, jo tie jau ir pelēkā masa, individuālisms šodien ir kas unikāls! Sevis saglabāšana, rakstura, izskata, uzskatu!

Mūsu nākotne nav mūsu rokās jau sen

foto: wikia.nocookie.net

Pētījumu apjoms, kino apjoms un fantastikas žanrs par šo tēmu - apokalipse, zemes bojāeja, tiiek pārpludināts un liekas, ka neko jaunu nu jau vairs izdomāt nav iespējams. Ir, un kā vēl, jautājums tikai par to, cik to izlasīs, un kas tam noticēs. Skaidrs ir viens - zeme, saules sistēma arī neeksistēs bezgalīgi, bet tam visam pienāks gals, tikai vai cilvēces rase to pieredzēs - patiesībā, maz iespējams, jo ar šādiem tempiem, kādiem mēs iznīdējam paši savu planētu, iespējas ir zem nulles, nevis tuvu nullei.

Tā zviedri kopā ar Oksfordas kolēģiem veica pēdījumu, kurā tika secināts kāds fakts: tuvāko piecu gadu laikā pasaulē, globālas katastrofas pēc, bojā aizies aptuveni 750 miljoni cilvēku.

Nu... jā, katastrofas, dabas neražas un untumi notiek arvien vairāk un vairāk un daudzi to saista tieši ar mūsu pašu darbību, citi cenšas attaisnot cilvēku un saka, ka tas ir zemes, pasaules dzīves cikls. Jā, iespējams cikls, bet paātrināt mēs to paātrinam noteikti.

Ir arī interesanti tas, ka sadursme ar kādu debess ķermeni, ceļotāju, tiek vērtēta kā 1:10. Tad vēl ir liela vulkāna (Jellovstounas, ASV) izvirdums, kas radīs ķēdes reakciju citiem vulkāniem (vulkānu ugunīgajā aplī, kas apvij planētu) un izvirdīs arī tie... kodolziema... bla bla. Vēl jauna iespēja - vīrusu izplatība un bioterorisms, diemžēl.

Futurologi saka, ka aptuveni pēc 30 gadiem uz Zemes būs tik daudz robotu, ka tie aizstās pusi no pašreizējiem darbiem ko veic cilvēks.

Vispār, iedomāties to, salikt kopā... tak vispār doma par rītdienu šķiet neiespējama. Murgs vai apcerējumi, bet... heh, žēl būs tad, kad visi šie pesteļotāji būs izrādījušies kaut cik patiesi un mēs tam neticēsim. Zināt nozīmē būt nedaudz pasargātam!

Par atkritumiem

Filmas autors, idejas autors ir populārais aktieris Džeremijs Airons (Jeremy Irons). Šeit ļoti labi apskatīts tas, ko atkritumi nodara mums pašiem, un ko nodara videi. Ir teiciens, ned**s tur, kur ēd, bet cilvēks to dara apzināti, un vairākas reizes vienuviet.

Okeāns ar plastmasu, piesārņots ūdens, mutācijas, dioksīnu ietekme, atkritumu dedzināšana un vai tas ko dod vai tieši otrādāk - kaitē šausmīgi, tas viss un vēl daudz kas, tiešām labā filmā. Iesaku noskatīties un apdomāt visu tur redzēto un dzirdēto. Iespējams, tas arī mainīs kaut ko mūsos!

Kas ir zudušās tehnoloģijas?

foto: asalle.edu

Šis vārdu savienojums... ir interesants no daudziem skatpunktiem. Viens - ticība tam, ka viss jaunais jau ir sen aizmirsts vecais; cits - atklājot ko jaunu mēs uzskatāmi parādam, pierādam kaut kādā veidā, ka agrāk tas jau.. ir bijis līdzvērtīgā formā. Ok, bet tomēr, nopietni - vai tiešām eksistē zudušās tehnoloģijas un kas ir zudušās tehnoloģijas? Man teiksim tas liekas, kā zaudēta spēja teleportēties, vai laika mašīnas izgudrošana, pēcāk pierādot, ka jā, arī senie cilvēki tāpēc un šitāpēc mācēja to darīt. Bet... nevajag domāt, ka tehnoloģijas ir tas, ko mēs izprotam mūsdienās ar šo vārdu. Senos laikos un vēl senāk vārds tehnoloģijas bija ar nedaudz citu iezīmi, tāpat kā vārds sasniegumi. Bet ir velkamas paralēles tam, ka cilvēki ar mehāniskiem līdzekļiem padarīja dzīvi sev labāku, tātad, tehnoloģiski pilnveidoja vidi un sevi.

Par piemēru var minēt Seno Ķīnu, kurā jau senos laikos tika izmantotas trubas dabasgāzes pārvietošanai, kā arī milzīgi urbji.

Šīs tehnoloģijas, jauninājumi gan nāca klajā pēc tam, kad cilvēkam pietrūka toreiz visbūtiskākās lietas - sāls. Tolaik nebija ledusskapju, tāpēc sāls bija patiesi unikālākais veids kā saglabāt produktus (galvenokārt, gaļu) no pūšanas un sabojāšanās. Nu vismaz kādu laika periodu. Sāli tolaik ieguva no sālsūdens, bet Ķīna vienmēr ir bijusi liela valsts, kas nozīmēja to, ka dažkārt līdz tuvākajai pludmalei arī bija.. pāris dienas ceļa ko mērot. Tā nu gadu no gada turpinājās iezīmēties problēma - sāls vajag, tā pietrūkst. Līdz ar to, gudri prāti izsecināja, ka vienīgais veids, kā tikt pie sāls - rakties zemē, cenšoties tur atrast šo vērtīgo vielu.

Domāts, darīts. Protams, jau tolaik visi saprata, ka ar lāpstām neko daudz neizraksi, un ja arī izraksti, ātrums būs vienkārši smieklīgs. Tāpēc tika izgudrota ierīces jeb urbji, kā mēs to sauktu mūsdienās, kas sastāvēja no bambusa koka konstrukcijas, kuras galā tika uzmontēts metāla... "durklis". Šo ierīci ar savu spēku grieza vairāki cilvēki. Tā arī pirmais urbis, mūsdienu izpratnē, tika iedarbināts. Par tādu lietu kā darba drošība, dzīvības apdraudējums šeit nevarētu runāt daudz un plaši, protams, visi šie fakti bija zem katras kritikas. Bet pārsteidzoši ir tas, ka šīs "sāls akas" jau mūsu ēras 3. gadsimtā sasniedza ap 150 m dziļumu!

Laika gaitā viņu aku urbšanas tehnoloģijas pilnveidojās, un praktiski, tiek uzskatīts, ka kļuva jau par diezgan izsmalcinātu darba veidu. Bija arī sastādītas instrukcijas kādā veidā remontēt iegruvumus akās, kā stiprināt sienas, lai nepieļautu nogruvumus un vēl daudz dažādu darba drošības, kā mēs to teiktu šodien, noteikumu un ieteikumu. Cilvēki tehnoloģiju attīstīja vēl tālāk. Laika gaitā, atklājot metānu, nācās izdarīt daudz uzlabojumus, jo sprādzieni notika, kas vēl vairāk saasināja vēlmi pēc lietderīgākas urbšanas tehnoloģijas, aku, izmantošanas.

Bambusu trubas, pa kurām vēlāk tika transportēta gāze un arī sālsūdens bija šo aku tehnoloģiskā virsotne. Līdz ar to, transportēšanas tehnoloģijas dabasgžei, ūdenim, nav nekas jauns, tāpat kā urbšanas tehnika. Tikai mūsdienās tas viss ir vēl vairak modernizēts, jo urbšana jūras/okeāna dzīlēs ir iespējama, bet šaubos vai tolaik kāds tik tālu aizietu progresā.

Vai divi cilvēki var atjaunot cilvēces populāciju?

foto: dangerouscreation.com

Cilvēces nākotne, iespējams, kādu dienu arī būs tik drūma, ka paliks tikai divi izdzīvojušie, kuriem tad nāksies arī atjaunot cilvēci kā tādu. Bet, vai tas ir iespējams? Šeit netiek domāts tas, ka pēc teorijas, visa cilvēce ir sākusies no diviem cilvēkiem, bet par to, ja notiktu katastrofa un paliktu dzīvs viens vīrietis un sieviete, vai viņi spētu atjaunot cilvēci un neļaut tai izzust kā rasei?

Pirmā atbilde uz šo, liekas, utopisko jautājumu - nē. Un nē pavada arī pārējās atbildes versijas, jo ir daudz nē, nevar, neiespējami un tas viss ir dabiski veidots, lai tā nenotiktu.

Iemeslu ir daudz, bet izteiktākie ir:

• ģenētiski radinieki savā starpā nevar pāroties, kas nozīmē, ka ģenētiskais fonds būtu tikai no vienas sievietes un viena vīrieša un vēlākajās paaudzēs notiktu dažādas mutācijas un kroplības, kas tomēr iznīdētu rasi kā tādu;
• arī tas, ka ģenētiskais kods ir viens, un īsti nemainās, tam nav ar ko sajaukties, novestu pie tā, ka liels procents vēlāko pēcnācēju mirtu kā zīdaiņi vai vēl nedzimuši - ģenētikas pamatprincips.

Cilvēks ir unikāls dabas bērns, bet neskatoties uz to, ģenētika ir kas pārāk par mums. Pat pirmajā pēcnācēju paaudzē mutācijas un slimības, kas var novest pie letāla iznākuma ir vidēji 50%. Arī mūsdienās. Tā ir loterija, visīstākā. Tāpat pastāv arī vēl kāds faktors, kas arvien ir aktuāls arī mūsdienās - māte, dzemdējot bērnu iet bojā. Arī no tā, diemžēl, pasargāt nevar dažkārt pat mūsdienu modernā medicīna un tehhnoloģijas bioloģijā.

Vēl ir arī tas, ka cilvēks esot ģenētiski ieprogrammēts meklēt partneri, kas ģenētiski tam der visvairāk. Šī tendence ir neapzinātā līmenī, bet mēs tiešām meklējam to, kas ģenētiski mums der vislabāk, un to izteikt fiziskā veidā mēs nevaram un arī saprast nē. Tieksme un vēlme ir kas vairāk par to, lai apzinātos, vai un kāpēc mēs to daram. Dzīvnieciskums cilvēkā nekur nav zudis un tas arvien nosaka ikdienu un dzīvi. Patiesībā, no dzīvniekiem mūs atšķir tikai pāris procenti ģenētiskā koda izmaiņu.

Sugas, kas mūsdienās ir apdraudētas, to neapzinās, tāpēc turpina dzīvot ierasto dzīvi, kā to darījuši pirms tam. Cilvēks, turpretī, to varētu saprast, un līdz ar to dzīvot piesardzīgāk un izmantot savu intelektu, lai neaizietu bojā.

Ja pēkšņi paliek tikai viena sieviete un viens vīrietis, tad... pārtikas, iespējams arī pietiktu, jo mūsdienās saražoto pārtikas daudzumu diviem cilvēkiem apēst... pagrūti būtu, jo vairums tās aizietu bojā. Iztikai noderētu produkti, kas ir konservēti vai atrodas sasaldētā veidā joslās, kur temperatūra visu laiku ir ap to, kas nodrošina produkta neskartību pret ārēju apstākļu ietekmēšanu. Bet... nedrīkst aizmirst arī to, ka cilvēks nevar visu mūžu tikai gādāt bērnus. Pie labākās gribas, sieviete paspētu dzemdēt reizes... deviņas, kamēr viņas organisms nebūtu fiziski un bioloģiski novājināts līdz tam, ka bērnus gādāt vairs nav ieteicams. Un šo faktu, ja arī izdzīvojušie nezinātu, viņi varētu izlasīt jebkurā grāmatā, kas bibliotēkā būtu palikusi. Grāmatas jau neizzustu tak, šāds fakts netika minēts. Arī bibliotēkās esošās informācijas daudzums izdzīvojušajiem dotu iespējas iegūt zināšanu jomās, kur to trūkst.

Tomēr, ņemot vērā visus par un pret, atjaunot populāciju nevarētu. Ja arī tas izdotos, tad ģenētisko īpatnību un mutāciju pēc, tā jau būtu pavisam cita cilvēku suga, veids. Dažādība tomēr ir vajadzīga un nepieciešama lieta, faktors, ģenētiskās izaugsmes pamatos.

Kāpēc bites mirst pēc dzelšanas?

foto: mybeeline.co

Jautājums vienkāršs - kāpēc bites aiziet bojā pēc kodiena? Šo jautājumu var izskatīt no vairākiem skatpunktiem, bet visparastākais - bioloģiskais mehānisms. Bites dzelonis ir veidots kā harpūna - tā gals ir ass, bet atpakaļvērstiem "zariem". Iedzeļot, bite to nav spējīga izvilkt un mirst, jo dzelonis ir tās ķermeņa daļa. Ir gan viena nianse - bite var iedzelt citiem, lielākiem, kukaiņiem un pie tam palikt dzīva, bet ne cilvēkam. Šeit atkal ir anatomiska atšķirība - cilvēkam un citiem zīdītājiem āda ir daudz biezāka, kā... kukaiņiem. Bite pēc dzelšanas cenšas arī aizbēgt, izvelkot dzeloni, bet pa cik tas ir viņas ķermeņa daļa, un izvilkt to viņa nespēj (pieļaujot domu, ka iedzelts tiek cilvēkam), tas, dažkārt līdz ar daļu pašas bites ķermeņa, paliek uz cilvēka ķermeņa daļas, kur tika mēģināts (un arī iedzelts) veikt uzbrukums.

Piedevām, dzeloņa galā atrodas tā sauktais "indes maisiņš", kas nostrādā tikai tad, kad dzelonis ir ieurbies pretinieka ķermenī/ādā. Indes tur nav daudz, bet tā ir diezgan nešpetns ķīmisko vielu maisījums. Šīs suslas (indes) galvenais uzdevums ir izjaukt šūnu membrānu un radīt pēc iespējas lielākas sāpes (te atkal jāskatās uz to, cik augsts vai zems mums katram ir sāpju/jūtīguma slieksnis), kā arī apturēt ainsriti, jo tieši asiņošana beigu beigās izdzen no brūces tur esošās indes un citus nepiederošus organismus cilvēka ķermenim; likt reaģēt histamīniem, kas rada alerģisku reakciju, kā arī savu darbību sāk feromoni, kas ir kā signāls citām bitēm - ŠEIT, UZBRUKT ŠEIT.

Interesanti ir arī tas, ka pat tad, ja bite aiziet bojā, bet tās indes maisiņš paliek neskarts, un saikne ar dzeloni nav zudusi, cilvēks var saņemt vairākkārtēju indes devu, jo refleksi bites ķermeņa daļā (dzelonis + indes maisiņš + to savienojošās šūnas) arvien notiek.

Kas vēl interesanti - iekost var un to dara tikai sieviešu dzimuma bites. Tikai sieviešu dzimuma bitēm ir orgāns, kas reizē spēj būt gan ierocis, gan arī kā rīks, kas tiek izmantots, lai vēlāk izdētu olas. Darba bites jau piedzimstot zin, ko un kā darīt un kož neatkarīgi no tā, kam, kur un kāpēc. Viņas zin, ka ja iekodīs, viņu dzēliens, 99% būs fatāls viņām, toties pastāv iespēja, ka ar savu nāvi tās izglābs stropu un karalienes dzīvību.

Bišu karaliene jeb māte (kā kurš to dēvē) arī spēj kost, bet tās dzelonis ir īpašs - tas ir vienkārši taiss, ass, bez atzariem (ne-harpūnas tipa). Līdz ar to, karaliene spēj iekost vairākas reizes un palikt dzīva bez jebkādiem bojājumiem sev pašai. Iespēja, ka bišu karaliene iekodīs cilvēkam ir pavisam niecīga, jo tās praktiski, nekad nepamet stropu. Izņēmums ir gadījumi kad cita bišu saime cenšas uzbruukt stropam, tad arī karaliene dodas karā, cenšoties nogalināt citas bites/vai ienaidnieka karalieni.

Lieki teikt, ka arī bišu kodiens spēj izsaukt spēcīgu alerģisku reakciju. Un pa cik šo mazo kukaiņu, kas apputeksnē itin visu, paliek arvien mazāk, tad jāsaka - tās jāsargā un jāuzmana, jo citādāk, ražas nebūs. Mušas, citi kukaiņi apputeksnēšanu tik labi neveic kā bites, jo tās apceļo miljardiem ziedu.