Visi rakstā izmantotie foto materiāli ir attiecīgo mājaslapu īpašums. Ja uz dažiem attiecas autortiesības, nu ko darīt. Tās izmantotas tikai vizuālai uzskaitei, nekam vairāk.
Gadu laikā ir bijušas daudzas teorijas, pieņēmumi un arī it kā loģiski secinājumi par to, kas īsti vainojams 9/11 katastrofā. Vainotas tikušas daudzas puses, daudzi cilvēki un vēl jo vairāk – pati ASV. Tomēr, tas, ko no redzamiem faktiem var secināt, un spriest, vai tā uzskatāma par patiesību vai izdomu, vizuāliem meliem, lai paliek katra paša ziņā! Šoreiz – tikai tas, kas nāk no plašsaziņas līdzekļiem un video materiāliem.
Patiesībā, pat paši amerikāņi ilgu laiku neticēja tam, ka torņi ir sabrukuši uguns iedarbības rezultātā. Internetā bija pietiekami daudz faktu un liecību par to, kas notiek ar ēkām, kas deg daudz ilgāk, nekā dega Dvīņu torņi. Scenārijs, pēc kura visu stāstīja masu informācijas līdzekļi bija sekojošs: lidmašīnai ietriecoties ēkā, no tās tika atbrīvots liels daudzums bākās esošās degvielas, kura ēkā turpināja degt, nesošās konstrukcijas neizturēja ēkas svaru, deformējās un beigu beigās dabas likumu iespaidā – sabruka. Tomēr arī šeit ir mistika – mazāk kā 10 sekunžu laikā 110 ēkas stāvi kā kāršu namiņš saruka nelielā kaudzē drupu. Jāsaka, ka viena no versijām, kas un kā, radās turpat – uz ielām no aculieciniekiem. „...lidmašīna parādījās no nekurienes, ietriecās tornī, bija sprādziens, un pēc mirkļa abas ēkas sagruva. Acīmredzot konstrukcijas neizturēja un tāpēc ēkas arī sabruka....” Šo versiju atbalstīja arī daudzi neatkarīgi eksperti un arī Ārkārtas situāciju komisija lēma tāpat, ka tie varētu būt iemesli, kāpēc ēkas sabruka.
Ēkas konstrukcija tika izstrādāta vēl pagājušā gadsimta 60tos gados. Ar to klajā nāca divi inženieri – Džons Skillings un Ness Robertsons. Jaunā sistēma tika radīta pēc viena incidenta – 1945. gadā tolaik augstākajā ēkā Ņujorkā, Empire State Building, kļūdas pēc (nejauši, neplānoti) ietriecās bumbvedējs. Pēc šī atgadījuma turpmākās ēkas cēla ar aprēķinu, ka kaut kas līdzīgs var kādreiz nākotnē atkārtoties. Tomēr ideja, pēc kuras tika veikta konstrukcijas izpēte balstījās uz citiem datiem – toreiz lielākā lidmašīna lido miglā, ļoti sliktas redzamības apstākļos un ar MINIMĀLO ātrumu. Līdz ar to, sanāk, ka ēkas tika projektētas, lai izturētu triecienu, kas rodas, kad ēkā ietriecas Boeing 707 lidmašīna. Tomēr traģēdijā, kas notika 11. septembrī ēkā ietriecās Boeing 767 – izmēros daudz smagāks, tas arī lido ātrāk un tam ir daudz lielākas degvielas rezerves. Bet ja salīdzina pēc tehniskajiem datiem, lidmašīnas ir līdzīgas, lai gan ir atšķirības. Boeing 707 ir par aptuveni 15 tonnām vieglāks, esot tukšs. Tomēr Boeing 767, piekrauts, sanāk vieglāks nekā 707, un arī ātrums nedaudz atšķiras. Bet tas – oficiālajos datos. Vēl arī saistība ir ar degvielu. Tomēr piloti, cik zināms, lidojumos neņem liekas degvielas rezerves. Tas liek domāt, ka brīdī, kad lidmašīna ietriecās torņos, tās degvielas bākās bija palicis daudz mazāk degvielas, nekā to liek mums domāt izmeklēšanas oficiālās versijas.
78. stāvā strādājošais ugunsdzēsējs, Dienvidu tornī teica: „Ir divi neatkarīgi (viens ar otru tātad, nesaistīti) uguns izcelšanās punkti 78. stāvā. Cenšamies izmisīgi tos apdzēst!” Oficiālā versija stāsta to, ka lielākā daļa degvielas uzliesmoja tieši sadursmes brīdī, kā arī tika sadedzināta sadursmes brīdī un izkūpēja gaisā ugunsbumbās, kas apņēma uz mirkli torņus. Pāri palikušais daudzums nonāca ēkā un sadega turpmāko 10 minūšu laikā. Tad tiek, oficiālajā versijā, minēts, ka uguns plosījās ēkā, paaugstinot tajā temperatūru un izplatījās gan uz augšu, gan uz leju. Tas arī bija cēlonis, kāpēc ēkas nesošā konstrukcija – iekšējās, kodola, 47 metāla kolonnas un 236 tuvāk uz āru vērstās, neizturēja karstumu un izkusa, izsaucot ēkas sagrūšanu. Piedevām, kas vēl ir interesanti – tas viss notika.... vienlaicīgi! Bet te visam ir viens liels BET. Kā zināms, ja uguns nespēj degt, materiāli gruzd, veidojot tikai dūmus. Ja atklāta liesma nav iespējama, viss, kas no ugunskura, degošā materiāla izdalās – dūmi. Zemāk bilde, kurā redzams, ka ir tikai dūmi, bet pašā ēkā uguns praktiski nav. Tad kā varēja sadegt konstrukcijas un izkust metāls, ja uguns nespēja rasties, bet bija tikai dūmi? Dūmi no torņiem turpināja celties veselu stundu. Ugunsdzēsēji šādu efektu raksturo kā „aukstā degšana”. Labi, ka šajā laikā no ēkām paspēja evakuēt tūkstošiem cilvēku, izmantojot tikai trepes.
Par ēkas konstrukciju kāds inženieris izteicās, ka tā spēj izturēt triecienu, ko rada piekrauts Boeing 707, ne vienu vien, un spēj izturēt vairākus reaktīvo lidmašīnu triecienus. Tās konstrukcija ir tik efektīva, ka tas ir kā pretodu tīkls, kurā iespraužot zīmuli, tīkls nesabrūk. Šādu informāciju viņš sniedza 25. janvārī 2001. gadā. Tomēr, kas ir vēl dīvaini – pats pazuda 11. septembrī 2001. gadā, tieši traģēdijas dienā. Ēka spēja izturēt vēju, kas sasniedz 225 km/h lielu ātrumu. Dienās, kad bija lielāks vējš ēkas augšgals šūpojās. Tomēr, tās izturēja. Pēc teorijas, tās varēja izturēt arī vētras, kur nu tādu nieku kā lidmašīnas trieciens. Bet – tā ir tikai teorija.
Stundu pēc sadursmes ar pirmo lidmašīnu tornis sabruka.
Kas lācītim vēderā? Metāls? Vai tas deg?
Visas ēkas, atrodamas bildes par to degšanas faktiem internetā.
Pirms šīs traģēdijas pasaulē nebija sabrukusi neviena ēka, kuras pamatā ir metāla nesošās konstrukcijas.
2004. gadā Venecuēlā, Karaksā dega ēka ar metāla konstrukcijām. Uguns izpostīja 16 stāvus, kopumā skarot 26 stāvus. Ēka dega 17 stundas, ar atklātu liesmu, bet tomēr, - 56 stāvu ēka nesabruka.
1988. gada maijā dega Interstate Bankas ēka Losandželosā. Uguns bezkontrolēti plosījās 3 ar pus stundas un pilnībā nopostīja 4 stāvus, tomēr 64 stāvu ēka nesabruka.
Pasaules Tirdzniecības kompleksa ēka numur 7. Uguns „plosījās” 6 stundas un tā sagruva.
Vēl 1975. gada februārī PTC Ziemeļu tornī izcēlās ugunsgrēks, kas turpināja degt 3 stundas. Uguns izplatījās vertikāli – no stāva uz stāvu. Degšana bija divreiz ilgāka nekā 11. septembrī. Tolaik neviens pat neiedomājās, ka ēka varētu sabrukt, nebija nekādu norāžu vai aizdomu par šādu scenāriju.
2005. gada februārī Madridē aizdegās Vindsoras viesnīca. Uguns plosījās ēkā 20 stundas. To nespēja apdzēst. Tomēr, ēka ne tikai palika stāvam savā vietā, bet bija pietiekami stabila, lai izturētu uz tās novietotu celtniecības krānu.
Te rodas jautājums – kas ir bīstamāk ēkas konstrukcijai (metāla) – 20 stundas atklātas liesmas vai 90 minūšu dūmošana?
Ir bijušas versijas arī par to, ka traģēdija notika (torņi sabruka), jo to konstrukcija bija faktiski novecojusi un būtībā, tā netika tik plaši izmantota citviet pasaulē. Dvīņu torņi sastāvēja no vienkāršas, bet ļoti efektīvas (biznesam) konstrukcijas: apkārt trubveida (ārējās sienas) konstrukcija un iekšā - kodols, kurš arī faktiski, balstoties uz ārējo fasādi, tur visu starptelpu ēkā. Ēkas kodols sastāvēja no 47 kolonnām, katra no kurām bija veidota no metāla, sienu biezums kurām bija 10 centimetri. Tā saucamās grīdas tika stiprinātas pie ēkas kodola un pie ārējās fasādes ar kronšteiniem. Oficiālajā versijā tiek minēts, ka karstuma iedarbības rezultātā, šie stiprinājumi (kronšteini) neizturēja, kas radīja lavīnas efektu - sagruva viens stāvs, pēc kura, gravitācijas (vairāk svara) ietekmē sabruka arī citi. Tieši šis skaidrojums ir oficiālais, kas skaidro to, kāpēc torņi sabruka kā kāršu namiņš - visa ēka netika izmētāta pa apkārtni, bet sabruka pati zem sevis.
Skaidrojums liekas ticams, bet tas neizskaidro to, kur palika ēkas tā sauktais kodols - 10 centimetru 47 kolonnas, kuru klātbūtni ēkas drupās tā arī īsti nevarēja atrast. Vismaz nevienā no bildēm, kas pieejamas internetā, nav atrodamas šīs konstrukcijas drupas, salocīti, salauzti metāla stieņi, 10 cm biezumā, kā taisnstūra formā (deformētā kaut).
Ja skatās oficiālo atskaiti par šo nelaimi, tad tā vēsta: temperatūra ēkā bija tik augsta, ka šīs konstrukcijas esot.... izkusušas. Tomēr, šeit ir viena pretrunīga nianse: ēkā bija cilvēki; tie, kuri izglābās neko neminēja par ļoti augstu temperatūru, karstumu. Kā tad tā, ka metāls izkūst, bet cilvēki to nejūt?
Ugunsdzēsēji, kas atradās torņos, dažādos video ir arī minējuši to, ka pirms torņi sāka brukt, bija dzirdama skaņa, it kā kāds detonētu sprāgstvielas. Šī skaņa bijusi ikvienā stāvā, no augšas līdz lejai, kā pie plānveida ēkas nojaukšanas, izmantojot sprāgstvielas. Piedevām, arī foto materiāli uzskatāmi parāda, ka no ēkas izšaujas kaut kas līdzīgs dūmu mākonim, kādi mēdz būt tikai gadījumos, kad tiek detonētas (uzspridzinātas) sprāgstvielas. Ir arī cilvēki ( un pat žurnālisti, glābēji), kas saka (Alberts Tjurī, ugunsdzēsēju brigādes vadītājs, kas savu brigādi centās izvest no ēkas pēc iespējas ātrāk), ka dzirdējuši sprādzienus, pāris cilvēkus sprādziena vilnis 8. stāvā pat notrieca no kājām.
Tāpat arī tiešraidēs esošajos raidījumos, kas tagad jau meklējami arhīvos, pirms pirmais tornis sāka brukt, dzirdams diezgan spēcīgs sprādziens... ok, troksnis, kas burtiski atgādina 1:1 sprādziena radīto. Uzreiz pēc tam tornis sāk sabrukt.
Skaidrs ir viens - uguns nespēja nodarīt būtisku kaitējumu torņu konstrukcijai, vismaz ne tādā veidā, kā to pasniedz oficiālā versija. Un pat ja noticēt tam, ka uguns tik tiešām iznīcināja torņu konstrukcijas nestspēju, tad kāpēc par karstumu neziņo neviens no tiem, kas bija pašos torņos? Un kāpēc šo centrālo konstrukciju atlūzu, palieku, nav drupās? Kas radīja šos sprādziena trokšņus un kāpēc par tiem runāja un tos minēja tik daudz cilvēku?
Piedevām, ēkai sagrūstot, milzīgi betona un metāla konstrukciju gabali nevar nodarīt būtiskus bojājumus tuvu un tālu esošām ēkām. Ēka, pēc oficiālās teorijas, sabruka uguns ietekmē, kas nozīmē, ka nekādas konstrukcijas nespēja radīt sprādziena vilni, kas ēkām apkārt izsita visus logus. Tāpat arī ēkas nesošo konstrukciju atrašana citās ēkās, burtiski "iespiestas, it kā ar lielu spēku mestas", nedod atbildi uz jautājumiem - kāpēc, kā?
Šī ēkas daļa, kas nāk no nesošās konstrukcijas sver 272 tonnas. Neskatoties uz to, ka tā ir divreiz smagāka par lidmašīnu, kas ietriecās torņu ēkā, tā mistiskā veidā, ēkai sagrūstot, tika aizmesta 120 metrus, burtiski ieurbjoties ēkas fasādē.
Faktiski nesošās konstrukcijas, pēc ēkas sagrūšanas, atradās apkārtējo ēku fasādēs, burtiski iespiestas tur.
2006. gada aprīlī uz vienas no netālu esošajām ēkām (Deutsche Bank ēka) tika atrastas cilvēka kaulu paliekas. Pārsteidz ne tikai pats fakts, ka paliekas atradās uz ēkas jumta, bet arī tas, ka tās atrada tikai pēc gandrīz pieciem gadiem kopš katastrofas brīža. Šeit gan jāmin, ka neiet īsti runa par kauliem to pilnā formā, bet gan gabaliņi, kuru izmērs nepārsniedza 1 cm. Cik zināms, cilvēka kauli ir ļoti stipras struktūras, un lai tos saberztu līdz šādiem apjomiem, ar ēkas sagrūšanu vien, domājams, būs par maz. Piedevām, fragmenti atrasti uz ēkas, pietiekami augstas, jumta, kas nozīmē, ka tie nevarēja gravitācijas ietekmē tur vienkārši uzkrist, jo arī ēka neatrodas burtiski blakus vietai, kur stāvēja Dvīņu torņi.
Tāpat mistiski ir tas, kā iespējams tas, ka Dienvidu tornis sagruva pirmais, lai gan lidmašīna tajā ietriecās vēlāk.
Šīm ēkām, lai sabruktu, vajadzēja tikai aptuveni 10 sekundes. Ziemeļu tornis sabruka aptuveni 8 sekunžu laikā, kamēr Dienvidu tornis - 10 sekundēs. Mērījumi ir diezgan precīzi, jo tos fiksējuši Kolumbijas universitātes seismiskā centra darbinieki.
Brīvā kritiena cienīgs ātrums - 110 stāvu ēka sabrūk tik ātri.... un tik perfekti racionāli vienuviet. Šāda iespēja pastāv tikai tad, ja faktiski visa ēkas konstrukcija tiek iznīcināta vienlaicīgi - gan augšējie, gan apakšējie stāvi jau ir sabrukuši, nekas ēku netur, un tai atliek tikai sakrist vienā kaudzē. Šeit vēl jāmin kas cits, diezgan interesants no fizikas puses: ēka sabrūk ātrāk, nekā atlūzas krīt; respektīvi, ēkas pats kodols, ēka, sadrūp ātrāk nekā brīvais kritiens, kurā atrodas augšējo stāvu atlūzas. To ļoti labi var redzēt arī bildē:
Fakts arī vēl ir tāds, ka lai šāds scenārijs notiktu dzīvē, visām nesošajām (47 centra, kodola kolonnām), bija jābūt bojātām vienlaicīgi, visos stāvos. Skaidrojums tam visam nāk nedaudz vēlāk, bet vēl ne par to. Uz šo mistisko faktu norāda arī daudzi eksperti, kā arī Deivids Rejs Griffins, kurš par šo katastrofu ir sarakstījis arī grāmatu, kuru noteikti izteiktu izlasīt (Debunking 9/11).
Parasti, kad sabrūk ēkas, lai arī kāds būtu to sabrukšanas iemesls, apkārt mētājas mēbeles, konstrukcijas elementi, bet ne šajā gadījumā. Visu Manhetenas salu klāja vienīgi... putekļi un izmētātu papīru gabali. Un nevienas mēbeles, nekādas tehnikas, nekā, it kā... nekā nebūtu bijis.
Tā sauktais lavīnas efekts, nosaka, ka šāda tipa (arī aprēķini pierāda to) ēkai, ātrākais laiks, kādā tā varētu sabrukt, ja tik tiešām notiek sabrukšana pēc principa - augšējais stāvs spiež uz zemāko, tādejādi izsaucos deformāciju un ēka sabrūk, vajadzētu aizņemt... 96 sekundes. Bet ēka sabruka 9 sekundēs. Tieši tāds pats laika daudzums vajadzīgs, lai no ēkas jumta nomesta bumbiņa skartu zemi. Brīvais kritiens un tā efekts tomēr nedarbojas uz ēkām, pat ja tās sabrūk deformācijas seku radītos apstākļos. Der tikai tad, ja tā ir plānveida nojaukšana, izmantojot papildlīdzekļus.
Kad pirmajā tornī ietriecās lidmašīna, negaidīti glābējiem arī bija tas fakts, ka stikli tika izsisti arī pirmajā stāvā. Lidmašīna sadūrās ar debesskrāpi aptuveni virs 78 stāva, bet stikli tika izsisti arī pirmajā stāvā un vairums marmora plākšņu, kas dekorēja sienas vestibilā, nokrita un saplīsa. Šajā sakarā būtisks ir Viljama Rodrigeza, PTC tehniskā speciālista komentārs (viņš bija viens no pēdējiem, kas pameta bojāto ēku): "Pēkšņi mēs izdzirdējām sprādzienu, ļoti spēcīgu sprādzienu tieši man zem kājām. Tas bija kaut kur pazemes stāvvietā, starp tās otro un trešo stāvu. Tam sekoja vēl viens sprādziens, kaut kur ēkas augšējos stāvos. Bija būtiska skaņas atšķirība starp šiem sprādzieniem. Tas, kas atskanēja augšējos stāvos, bija daudz dobjāks, pieklusinātāks, bet lejas stāvos - daudz skaļāks un spēcīgāks. Sajutu kā grīda sāk kustēties man zem kājām."
Sprādziens, kas nogranda ēkas augšējos stāvos atskanēja pāris sekundes simtdaļas pirms ēkā, starp 93 un 99 stāvu, ietriecās lidmašīna. Tas novērojams arī uz skaņas ieraksta, kas veikta apkārtnē. Tāpat ir arī cilvēki, kas strādāja torņu pazemes auto stāvvietās. Viens no tādiem ziņo par to, ka uz savas ādas izjutis sprādziena efektu un triecina vilni, kas tam sekojis. Tas notika Ziemeļu tornī. Dodoties uz Dienvidu torni, nogranduši vēl vairāki sprādzieni, krituši griesti, lampiņas, daudziem cilvēkiem radot traumas, kuras vēlāk, tiem, kas izdzīvoja, nācās korektēt, veicot plastiskās operācijas un ne tikai.
Tāpat arī daudzi glābēji, kas atradās Ziemeļu tornī, neilgi pirms tas sāka sagrūt, pa rāciju ziņoja, ka dzird sprādzienus, un ne vienu vien. Sēriju sprādzienu, pēc kuriem Ziemeļu tornis sabrūk kā kāršu namiņš.
Dažādos profesionālajos un arī amatieru video ir redzama vēl kāda interesanta nianse: pirms torņi sāk sabrukt, ap to pamata konstrukcijām paceļas dūmu mākonis. Vizuāli tas rada pēc-sprādziena dūmu aprises, kuras redzamas daudzos video un foto materiālos no dažādiem Ņujorkas skatpunktiem. Tomēr, šis dūmu mākonis var nebūt arī sprādziena radīts, bet gan, reakcija, kas notiek, kad tiek izmantots termīts, jo baltie dūmi, daudz balto dūmu, ir ļoti raksturīga blakusreakcija, kas pavada šo moderno "sprāgstvielu".
Tāpat arī ir diezgan neskaidra izmeklētāju objektivitāte par to, kas tad īsti tie bija par sprādzieniem, kas pavadīja jeb aizsāka ēkas sabrukšanas procesus. Pat tie, kas atrodas Hobokenā, otrpus upei, šos sprādzienus spējuši fiksēt vizuāli.
Bilde ir diezgan liela, tāpēc vajadzēs papētīt, jo links img tagus nebūs pareizi šeit. Adrese:
Tie, kas būs skatījušies dažādus video, Discovery channel, kur nodarbojas ar ēku nojaukšanu, plānveida, šeit noteikti saskatīs putekļu izmešu mākoņus, kādi rodas, detonējot sprāgstvielas, lai ēka veiksmīgāk sagrūtu zem sava svara, nebojājot tuvākās ēkas un neizraisot masveida, haotisku sagrūšanu, bet gan plānotu detonāciju.
Pēc ēku sagrūšanas ugunsdzēsēji turpināja dzēst.... drupas. Oficiālās versijas ietvaros tiek ziņots, ka lidmašīnās esošais degvielas apjoms bija radījis diezgan spēcīgus ugunsgrēkus ēkas stāvos, kas, turpināja degt, gruzdēt arī pēc ēku sabrukšanas. Bet daži no glābējiem ziņo par to, ka drupās bija novērojams izkusis metāls, kas turpināja uzturēt karstumu drupās. Tieši no augstās temperatūras, kas bija radusies drupās atrodoties izkusušam metālam, liesmas šad tad uzliesmoja atkal, pat tad, kad ēkas jau bija sagruvušas. Mistiski bija tas, ka gruzdēšana, dūmošana no ēkas paliekām turpinājās vēl 8 nedēļas pēc katastrofas. Šajā laikā tiek ziņots arī tāds fakts, ka drupu virspusē, temperatūra arvien saglabājas diezgan augsta - aptuveni 600 grādi pēc Celsija. Un tas viss, neskatoties uz to, ka pagājušas jau 8 nedēļas, un drupas salaistītas ar milzīgu daudzumu ūdens. Speciālās, industriālās, kurpes, kurās iestrādāts metāls, pāris stundu laikā vienkārši izkūst, glābējiem darbojoties ap drupām. Un tas viss, oficiāli skatoties, no.... lidmašīnas degvielas krājumiem. Piedevām, lidmašīnās nevarēja būt nemaz tik daudz degvielas, lai uzturētu šādu uguni tik ilgi un tik augstu temperatūru. Aviācijas degvielas izgarošanas laiks ir krietni īsāks. Vēl nianse interesanta ir tāda, ka ēkas pagrabstāvos tika atrasts izkusis metāls. Pagrabstāvos. Lidmašīnas tur neietriecās, aviācijas degvielas nevarēja nokļūt, arī ugunsgrēks tur nebija novērojams. Bet liecības par to, ka tieši tur atrodams izkusis metāls, ir, un arī oficiālajos dokumentos tas... ir pieminēts. No kurienes tur varēja izkust metāls? Stīvens Džons veica pats savus pētījumus, un par saviem pētījumu rezultātiem ziņoja arī telekanāla MSNBC ziņu apskatā. Tieši viņš min to, ka pagrabstāvos ticis izmantots termīts, augstas klases termālā sprāgstvielas komponente (Fe2O3 + 2Al). Tas ļoti plaši tiek izmantots pie ēku plānveida nojaukšanas, kā arī, ļoti populārs tieši militāro spēku vidū savu iznīcinošo īpašību pēc. Termītam sadegot, rodas ļoti liels daudzums karstuma (šeit der pieminēt 8 nedēļas ilgo gruzdēšanas laiku un... arvien augsto temperatūru drupās). Termītam sākot degt, temperatūra sasniedz pasakainus apjomus tikai 2 sekunžu laikā: pēc 2 sekundēm tas deg ar liesmu, radot temperatūru 2500 grādi pēc Celsija. Jāsaka, ka metāls, kas tika izmantots Dvīņu torņu būvniecībā, termonestabils paliek jau pie 1510 grādiem Celsija. Lieki teikt, ka šādā temperatūrā praktiski jebkurš metāla savienojums pārvēršas šķidrā formā, izkūst un, kā minējuši daži aculiecinieki "(metāls) tecējis pa konstrukcijām".
Skaidrs ir vēl kas: nekāda veida degšana nenotiek bez skābekļa klātbūtnes. Tā ir vienkārša un elementāra ķīmija: jebkurai degšanai ir vajadzīgs skābeklis. Tāpat arī skaidrs, ka vienkārša liesma, nespēs izkausēt metālu. Tomēr torņu pagrabstāvos tika atrasts izkusis metāls. Termītam reaģējot jeb sadegot, paliek tā saucamās "pēdas" - izkusis metāls un Al2O3 (alumīnija oksīds) savienojums, visu to pavada liels daudzums baltu, jo baltu dūmu. Piedevām, kad termīts reaģē, rodas ļoti daudz šķidrā metāla, praktiski, momentā, kas gravitācijas ietekmē tek lejup. Tieši šāda aina redzama vienā no video, saistībā ar šo katastrofu. Foto redzams Dienvidu tornis, tā 81. stāvs, no kura šī substance līst lejup:
Spekulējot ar idejām, grūti pateikt, kas tieši bija dūmu avots, kad tie parādījās īsi pirms ēkas sabrukšanas, bet skaidrs ir viens: sprāgstvielas tur bija noteikti; termīts būtu visticamākais, ja skatās pēcāk esošās bildes un kadrus no pamatiem radītajiem bojājumiem.
Skatoties uz oficiālajiem datiem, atkal nākas secināt, ka šeit tomēr, īsti termīts nav izmantots, jo, pēc visiem datiem, tiek norādīts, ka pēc katastrofas, ēkas dzelzs konstrukcijas bija pārklājušās ar nelielu sēra kārtiņu. Šeit gan ir vēl viena viela, kas, pēc savām īpašībām ir ļoti līdzīga termītam, tikai, dara visu procesu nedaudz savādāku: pazemina temperatūru, kāda rodas reakcijas laikā, bet paātrina procesu, kādā viss notiek. Tieši tas varētu būt skaidrojums, kāpēc pēc katastrofas, arī "New York Times" avīze minēja šos faktus, kā mistiskus. Viela, ko izmanto šādā veidā, saucas nevis termīts, bet gan termeits. Tieši izmantojot veco labo termītu (Fe2O3) + 2Al + sēru, rodas pazemināta kušanas temperatūra, bet process ir daudz ātrāks, līdz ar to - šajā gadījumā - daudz efektīvāks, kad ēkai jāsabrūk brīvā kritiena versijā.
Profesionāli ēku nojaukšanas speciālisti pateiks, ka, lai nojauktu ēku (šādā versijā, ka tā sakrīt viens stāvs uz otra) šādā veidā, vispirms jāizjauc pamatu konstrukcijas, un tad - augšējie stāvi, pēc kā sākas ķēdes reakcija, kam seko sprādzieni ēkas vidusdaļā, lai padarītu konstrukciju vēl vājāku, sekojošam gravitācijas svaram no augšpuses. Tieši tad, kad ir izjauktas tā saucamās, nesošās konstrukcijas gan augšā, gan apakšā, ēka sāk savu procesu, bet plānveida detonācija ēkas vidienē ir nepieciešama ātrākam un precīzākam efektam.
Piedevām, tikai plānveida ēkas nojaukšanas gadījumā tiek izmantots tā saucamais slīpais griezums. Pie ēkas nesošajām konstrukcijām tiek piestiprināti detonējošie elementi, kas ēku plānveidā "stumj" zem tās svara vajadzīgajā virzienā. Pāri paliek, pēc ēkas sagruves, pārsvarā metāla konstrukcijas, kurām skaidri redzami specifiskā leņķī nogriezti, precīzāk, izkausēti metāla stabi, konstrukcijas elementi. Šos leņķus, kādā konstrukcija jāgriež, aprēķina katrai ēkai individuāli, pēc svara, ēkas augstuma, un citām niansēm. Interesanti ir ka Dvīņu torņu katastrofas vietā vēlāk bija redzamas šādas nesošo konstrukciju... paliekas, ar izkusušu metālu pie to apakšējās daļas.
Šeit tikai neiederētos viena nianse: lai sagatavotu ēku nojaukšanai, vajadzīgs ir laiks, vajadzīgi cilvēki, kas attiecīgajos stāvos, pēc plāna, izvietos sprāgstvielas, tās pievienos, attiecīgi visu izdarīs. Bet Dvīņu torņos tad tas viss būtu jāizdara praktiski, pārdesmit minūtēs. Fiziski neiespējami, vai ne? Tomēr daudzi ēkas darbinieki vēlāk minēja to, ka daudzi ēkas stāvi, tehnisku iemeslu pēc, tika slēgti uz nenotiektu laiku, un tur bija dzirdami dažādu industriālo (urbšana utt) instrumentu darbība. Tur tikuši bīdīti arī dažādi smagi priekšmeti. Par to stāsta PTC tehniskais speciālists, Viljams Rodrigezs. Šajos stāvos, kas skaitījušies kā tehniskie stāvi, neesot apstājies pat lifts. Lai tur nokļūtu, bija vajadzīga speciāla atslēga, kuras, protams, nevienam no mirstīgajiem, nav bijis. Šādu stāvu esot bijis daudz. 34, 96, 74. Šie tehniskie darbi aizsākušies 4-6 nedēļas pirms 11. septembra notikumiem. Ja stāvā atradās kādas firmas, organizācijas ofisi, visus darbiniekus pārveda uz citu stāvu, lai tie netraucētu veikt... remontdarbus, kā tika teikts darbiniekiem. Šo remontdarbu atskaņas, pneimatisko āmuru klaudzoņa un citas skaņas, bija tik izteiktas, ka tos varēja fiziski un akustiski just vēl arī citos stāvos. Cilvēki, kas tomēr uzdrīkstējušies ielūkoties šajos stāvos, stāsta, ka tur nekā neesot bijis. Brīdī, kad tie atvēruši durvis, tur nav bijis ne tehnikas, ne cilvēku, nekā.
Nedēļu pirms katastrofas ēkā esot parādījies ļoti daudz putekļu. Ļoti daudz. Putekļi krājušies tik daudz, ka tos varēja vizuāli ievērot jebkurš. Pelēcīgas krāsas masas visbiežāk bijušas novērojamas uz palodzēm, ap logiem. Visi šie tehniskie stāvi parādījās un darbi aizsākās tikai kādas 6 nedēļas pirms katastrofas.
Larijs Silverstains - ēku kompleksa pēdējais īpašnieks vēlāk paziņoja, ka tiks nojaukta arī ēka numur 7. Šī ēka tika pabeigta kā pēdējā no visa PTC ēku kompleksa. Lietošanā tā tika nodota 1985. gadā. Ēkā bija daudz ofisu, kuros glabājās daudz informācijas par daudzām vitālām lietām. Ēka nebija tik ļoti bojāta vai sadegusi, lai to nojauktu, tomēr... Silversteins intervijā 2002. gadā (par notikumiem 11. septembrī 2001. gadā) stāsta, ka viņam piezvanījis ugunsdzēsības nodaļas priekšnieks, kas izteicis bažas, ka ēka varētu sabrukt, jo tajā esot daudz bojājumu. Larijs izteicies, ka ir jau tā daudz upuru, un lai izvairītos no jauniem, labāk ēku ir nopostīt. Nopostīt, nevis nojaukt. Šādus terminus izmanto tikai tie, kas nodarbojas ar ēku plānveida spridzināšanu. var jau būt, ka piesienamies vārdiem, bet... nianses rada citu ainu par notikušo. Tad ticis pieņemts lēmums, ēku nopostīt, un neilgi pēc tam - tā plānveidā, atkal, sabruka. Šeit der vēl pieminēt to, ka BBC tiešraidē, reportiere stāsta par notikumiem PTC sakarā. Viņa tāpat saka, a Ēka nr.7 jau arī esot sagruvusi, bet aizmugurē esošajā tiešraides skatā redzams, ka ēka... arvien atrodas turpat. Kā BBC zināja par to, ka ēka tiks nojaukta, pirms tas notika?
Saistībā ar jauno jeb pēdējo PTC īpašnieku ir vēl kādi interesanti fakti. Īres tiesības uz šo kompleksu viņš iegūst 2001. gada pavasarī. Šis komplekss pāriet privātpersonas rokās. Īres termiņš - ierastais jeb 99 gadi. Tā paša gada vasarā viņš noformē apdrošināšanas polisi uz savu jauno īpašumu. Tajā īpaši tiek izcelta viena specifiska lieta - teroristu uzbrukums kompleksam. Līguma noslēgumā tāpat tiek minēts fakts, ka Silversteins drīkstēs atjaunot kompleksu, ja vēlēsies, gadījumā, ja tas tiks pilnībā vai daļēji iznīcināts. Pēc traģēdijas Silversteins bez kautrēšanās pieprasīja dubultu kompensāciju no apdrošināšanas kompānijas, sakarā ar PTC kompleksu. Galvenais arguments - katrā no Dvīņu torņiem ietriecās pa vienai lidmašīnai, kas viņam nodarīja dubultus zaudējumus. Lieki teikt, ka viņš, esot nekustamo īpašumu magnāts, uz šo traģēdiju nopelnīja pasakainu summu, jo īres līgums viņam izmaksāja tikai 14 miljonus dolāru. Apdrošināšanas kompānija viņam samaksāja 4,65 miljardus, izmaksas no "Liberty Bond" fonda sasniedza 3,4 miljardus dolāru = 8.05 miljardi dolāru.
Lai vai kā, vēsture ir un paliek vēsture. Tikai daudz nepatīkamāk ir tas, ka bojā gāja tik daudzi cilvēki, kas lielā Sema šaha spēlē nokļuva ne īstajā vietā, ne īstajā laikā. Tāpat arī masu mediju haoss, ko tie radīja, ir apbrīnojams. Masu paniku, ko tie radīja, pasakot, ka bojā gājuši, pēc sākotnējiem datiem, aptuveni 50 000 cilvēku, pasaulē radīja... šausminošu efektu. No enerģētiskā viedokļa, šis gadījums vienoja pasauli, ja skatās uz to no cita skatpunkta. Bet tas, citreiz.
R.I.P.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru