Vēstures māns

Mēs dzīvojam 21. gadsimta ietveros. Reti kurš apgalvos pretējo – vai kāds vēlas nonāk pretrunā ar pasauli un... sevi. Bet ja tā paskatās vēsturē, un to analizē, tad izrādās, no mūsu kalendāra pazuduši aptuveni 1000 gadi. Pēc vēsturnieku domām, kas pēta kalendāru, notikumus, sanāk, ka cilvēce savulaik ir izdomājusi daudzus notikumus, lai pastieptu to visu garāk, ilgāk, tādejādi, norādot, ka mēs te esam jau senāk, nekā domāts. Kas vēl interesants – Ēģiptes faraoni, nākot pie varas, deva tikai vienu zvērestu – nemainīt kalendāru. Un pie tā arī pieturējās. Bet kurš viduslaikos sacerēja tik daudz notikumu – vai tiešām slepena organizācija vai tīrākais vēsturnieku, tālaika, sacerējums? Laiks – relatīvs jēdziens, bet vai tik ļoti to var pastiept kā vien vēlies? Iespējams, ja ņem vērā, ka tolaik cilvēku, izglītotu, bija maz, un dzīvojot būdās, neko daudz neinteresējoties par globāliem notikumiem, varēja izmantot kā vien labpatīkas, lai regulētu laiku, pievienojot varoņstāstus un citas „pīles”!

Izrādās, ka vismaz, minimums, 300 gadi no mūsu kalendāra ir vistīrākās blēņas un laikmetā kā tādu, to vispār nav bijis. Atskaites punkts, no kura mēs mūsdienās skaitam laiku – Jēzus dzimšana. Bet arī šeit ir nesakritības, pēc vēsturnieku, laika sargātāju (tā viņi sevi dēvē), domām – viņš piedzimis 1152. gadā!

Tomēr, kā ir jau sen pierādījies vēsturē, ticēt kaut kam bez ierunām ir diezgan muļķīgi, pat sekli. Zinātnei, lai noticētu, vajag pierādījumus, bet cilvēkam – vēlmi noticēt tam vai citam viedoklim. Ir pierādījies, ka daudzi izrakumu dati arī var tikt spekulēti, jo pastāv iespējas manipulēt ar laiku. Par to citreiz.

Pētnieki uzskata, ka mūsdienu vēsture, kas aizsākas ar Kristus dzimšanu, patiesībā ir nevis vēsturisku notikumu hronoloģija, bet gan – literārs darbs, stāsts, kas sacerēts iepriekš vienojoties. Pie tāda secinājuma nonākuši pētnieki, jo, izpētot notikumus dažādas pasaules vietās, kas notikuši un datēti ar vienu un to pašu (vai aptuveni tuvu) laiku, tie... nesakrīt. Daudzi vispār ir... radušies no nekā, jo citviet, par tik grandioziem notikumiem nav nekādu ziņu. Viss izklausās pēc vēl vienas sazvērestības teorijas, kurā kalendārs un laiks kā tāds tiek mānīti ar nodomu.

Parasti, tik lielas mahinācijas spēj veikt tikai diezgan varenas personas. Konkrēti kurš – nav zināms, bet ir nosliece domāt uz to, ka kalendāra notikumus un laikmetu izklāstījumu ietekmējis kāds spēcīgs politisks spēks. Kā gan savādāk daži no viduslaiku karaļiem spētu nostiprināt savas pozīcijas, ja ne vien manipulējot ar laiku un kalendāru. Daudziem, lai būtu aristokrātiskas izcelsmes un iegūtu šī slāņa labumus un privilēģijas, vajadzēja vēsturiski būt aristokrātiem. Parasts zemnieks, kaut arī ar politisko sapratni un ķērienu, citkārt nekļūtu par karali, ja nebūtu manipulācijas ar laiku un dokumentiem, ko tolaik varēja itin viegli veikt, ja vien biji izglītots.

Pārsteidzoši, ka šo vēstures notikumu attīstību mums faktiski uzspiež vēsture un vēsturnieki, liekot ticēt, ka tā tiešām ir bijis. Mums nav alternatīvas, bet arī retajam būs vēlme apšaubīt notikumu atbilstību.

Var jau dažādi domāt kas un kā, bet sazvērestības teorijas piekritēji saka: šī ir viena no lielākajām un senākajām sazvērestībām pret laikmetu un cilvēci, kāda vien bijusi. Pārējās visas ir salīdzinoši mazas un nevērīgas.

Saistībā ar kalendāru, laika apzīmējumiem ir viens interesants fakts – laiks pirms Kristus tiek apzīmēts ar B.C – before Christ, bet mūsdienu laikmets – A.D. (anno domini). Šie apzīmējumi tiek lietoti gan gregoriāņu, gan arī Jūlija kalendārā laika uzskaites sistēmās. Te arī interesantākais – tikai šajos divos kalendāros tādus izmanto, un, B.C ir angļu valodā izmantots apzīmējums, kamēr A.D. – [b]viduslaiku latīņu[/b]. Pag! Viduslaiku latīņu.... ja laiku skaita un izmanto tos jau kopš 0 gada (jeb 2014 gadus atpakaļ).

Salīdzinot dažādus notikumus arī vēsturnieki izskaitļoja gada skaitli – 1152. gads mūsu ērā, kad piedzimis Kristus. Protams, ne baznīca, ne vairums pasaules šādiem „ārprāta apgalvojumiem” nepiekrīt, jo, tas konceptuāli, saknē, maina visu vēsturi un tās virzību. Bet te tiek izmantoti divi notikumi – Kristus astroloģiskais kalendārs, kuru var sastādīt ikvienam, neatkarīgi, kad tas ir dzimis, ņemot par pamatu tikai dzimšanas gadu un otrs gadījums – supernovas sprādziens, kas, kā zināms, bija notikums, kas simbolizēja to, ka viņš piedzimis (spožs gaismeklis debesīs, naktī, kad to redzēja Austrumu gudrie). Tāpat arī notikumi, kas saistās ar viņa kristīšanu, pārvākšanos un vēl dažādām dokumentētām dzīves niansēm, tika izmantoti kā dati, lai noskaidrotu, kad tas vēsturiski varēja notikt. Vēl jau nedrīkst aizmirst par to, ka pašā Bībelē nav nekādu ziņu par diezgan ilgu Kristus dzīves posmu. Daži uzskata, ka viņš šajā laikā varēja būt pie Tibetas mūkiem, citi – Indijā. Tas nebūtu nekas neiespējams, jo turīgi cilvēki (par kādu uzskata arī Kristu) tajā laikā ceļot varēja bez problēmām.

Vēl jāatceras, ka viss, kas vēsturē ir datēts, un arī kas rakstīts svētajos rakstos, jebkurā no ticībām, ir cilvēka sarakstīts, un ne tikai – tas vēlāk ir arī pārrakstīts, laiizfiltrētu, tā sakot, nevajadzīgas nianses, kas varētu kaitēt reliģijai turpmāk. Tāpēc arī arvien, Vatikāns, daudzus svētos rakstus neatzīst (tie kaitē reputācijai un ierastajam vēstures redzējumam).

Un pa cik Jēzus ir galvenais, no kā tiek skaitīts laiks, tad arī artefakti, kas saistīti ar viņu, ļoti bieži nonāk krustugunīs dažādos strīdos. Tā 1988. gadā Turīnas līķauts tika rūpīgi pārbaudīts. 4 metrus garais audekls, kurā pēc vēstures liecībām Kristus ķermenis tika ietīts tad, kad viņu noņēma no krusta, tā arī arvien paliek mīkla. Jo neiet īsti kopā analīžu dati ar vēstures faktiem. Lai izvairītos no kļūdām un tā sakot, šmaukšanās, analīzes tika nosūtītas uz trīs dažādiem izpētes, laboratoriju, centriem Eiropā. Un, rezultāti arī bija visai interesanti – trīs dažādi rezultāti. Bet kopumā analīzes parādīja, ka audekls ir no laika, kas datēts ar 1260. līdz 1390. gadam. Sanāk.... vispār interesants vēstures caurums. Bet vajadzēja, vismaz vienam rezultātam, būt ar informāciju, ka audekls nācis no... 1.gadsimta mūsu ērā, nu vai vismaz tuvu tam. Bet nē. Luidži Karlaskelli, itāļu zinātnieks, cilvēks ar zinātnisko grādu organiskajā ķīmijā, arī apgalvo – audekls (Turīnas līķauts) ir viltus, kuru radījuši cilvēki 13... 14. gadsimtā. Viņš arī ir cilvēks, kas radījis Turīnas līķauta mūsdienu kopiju. Viņš izmantoja materiālus ar kuriem cilvēks bija pazīstams šajā laikā (13.-14.gs.). Krāsu, kopā ar nelielu daudzumu skābes uzklāja uz audekla un pēcāk brīvprātīgajam šo audeklu uzklāja virsū. Pēcāk, lai tas izskatītos vecāks, ko krāsnī uzsildīja un izmazgāja. Rezultātā krāsa pazuda no audekla, bet uz tā palika aprišu kontūras. Tad uz audekla tika uzpilinātas asinis, tika izdedzināti pāris caurumi... un rezultāts – gandrīz identisks Turīnas līķautam.

Eksperiments nedod ieskatu tajā, kad dzimis Kristus, bet no otras puses – dod ieskatu, kad radīts pats līķauta oriģināls.

Ir vēl ierosinājumi, kas izskanējuši laika skaitīšanas sistēmā. Pa cik atskaites punkts ir Kristus, tad daži apgalvo, ka pagājis tikai 1715 gadi kopš viņa dzimšanas (dzimšanas gads – mūsu ēras 299. gads), citi uzskata, ka laiks ir neprecīzs tikai par 7 gadiem, bet vēl grupa – viņa dzimšanas gadu uzskata 1152. gadu (starpība 862 gadi). Skaidrs ir viens – ja dati ir kļūdaini, tad datumi un gadi, kurus mēs šodien rakstam, uzskatāmi par neīstiem, un patiesībā, šis nav 2014 gads pēc Kristus dzimšanas. Ja laiks, kas pagājis ir 2014 gadi, tad sākot no kāda cita notikuma. Bet, kurš gan tolaik, kad sāka skaitīt laiku un vēl līdz pat 19.gadsimtam, būtu centies apstrīdēt baznīcas vārdu (ar visām sekām, inkvizīcija utt, zinātnes apspiešana jau ir izteikts līdzeklis).

Vēsturnieki, kas apstrīd mūsdienu laika ritējumu uzskata, ka notikumi, kas vēsturē ierakstīti un plaši aprakstīti, notikuši pirmajos 10 gadsimtos (1000 gados), patiesībā notika laika posmā no 11.-16. gadsimtam. Viņu izteikumi un aprēķini balstās gan uz matemātiskiem aprēķiniem, gan arī uz rakstītiem dokumentiem, no kuriem tiek ņemti datumi un cipari, kas zīmīgi vēsturiskiem faktiem. Lieki teikt, ka matemātiķi cipariem tic vairāk kā vēstures notikumiem senatnē.

Matemātiķi izstrādāja sistēmu, ar kuras palīdzību pārbaudīja notikumus ne tik lielā senatnē – 300 līdz 400 gadus pirms mūsdienām (16... 17 gadsimts). Šis laikmets atbilda it visam, ko varam lasīt vēstures grāmatās. Tālāk tika analizēti notikumi, kas vēsturē notikuši, vismaz aprakstīti, pirms 16.gadsimta un te sākās neatbilstības – izrādās, tie notikuši pavisam ne tajos datumos un gados, kā mums to pasniedz šodien vēsture.

Dažādu vadoņu dzīves apraksti atrodami daudzos arhīva dokumentos. Par personām šaubu īsti nav, bet par to, kas šīs ir par personām – grūti teikt, jo daudzos arhīvos, oriģināldarbos, aprakstā nav minēts valdnieka vārds. Vairums izpētes tiek balstītas uz to, kādas dinastijas un cik ilgi to pārstāvji valdījuši kādā valstī un kādi notikumi ap tiem saistās dažādos dokumentos. Dinastijas, kas... vēsturiski ir eksistējušas. Un sanāk, ka dažādos materiālos to valdīšanas laiks ir dažāds, nesakrīt. Piemēram, karalis no dinastijas A valdīja 10 gadus vienā materiālā, bet otrā tas pats teikts – karalis A valdīja 8 gadus (teorētisks piemērs). Tā, sastādot dinastiju valdnieku valdīšanas periodus veidojas interesanta shēma. Pēc shēmas sastādīšanas hronikās tiek meklēti apraksti, kuros nav minēti valdnieki, bet aprakstīti dažādi notikumi no to dzīves, valdīšanas ilguma vai jebkā citādi, kā varētu vilkt paralēles ar kādu no valdošajiem dinastijas pārstāvjiem (no tiem, kuru dzīve aprakstīta, bet nav vārdu, vai arī ir vārdi, bet nav laikmeta gadu).

Tā, pēc arhīvu un hroniku datiem sanāk, ka pasaulē bijuši četri (vienādi) Aleksandri Ņevskis`i (krievu karavadonis, Kijevas lielkņazs; 13. gadsimts), 20 Dmitriji no Donas (Maskavas lielprincis; 14. gadsimts), vairāki Cēzari, Jēzus Kristus. Šie fantomi patiesībā ir viena persona, bet tikai vēsturē tie aprakstīti no dažādiem skatpunktiem un no dažādiem avotiem. Piemērs ir Trojas kauja. Vispopulārākais no visiem avotiem ir Homērs, bet bez viņa šo kauju aprakstījuši vēl desmitiem dažādu autoru gan Turcijā, gan Francijā, Grieķijā, gan citās valstīs. Atšķirības veidojas tajā, ka ir dažādas valodas un dažādi pasaules uztveres, prioritāšu skalas. Tāpēc viens notikums var būt aprakstīts dažādi un tam piedēvēts cits gads. Vēlāk, laikam ejot, pie vēsturnieka, kāda no visiem, nonāk, piemēram, divas kopijas – viena no Grieķijas, viena no Turcijas. Notikumi tur aprakstīti dažādi, bet patiesībā, tas ir viens notikums – Trojas kauja. Vēsturnieks var arī nesaprast un uzskatīt, ka tie ir divi notikumi, divas kaujas, un to arī izklāstīt kā faktu, pieminot un izdomājot gadus, kad tie varētu būt notikuši vai arī vadoties pēc rakstītā (kalendāru starpība arvien ir diezgan izplatīta tolaik, gadu apzīmējumi). Bieži gadās arī tā, ka hronikās viena persona ir aprakstīta 20 dažādiem autoriem, no dažādām valstīm, dažādām vietām, un katrs tam iedod citu vārdu, iesauku, kā to dēvē viņa, tā sakot, apkaimē. Tirgotāji, valsts vadoņi, visiem cilvēki devuši atpazīstamas iesaukas, palamas vai cildinošus vārdus, bet tie atšķiras. Hronikās tos pieraksta kā katru par sevi, bet dažkārt sanāk, ka 20 apraksti, tos pētot rūpīgi, ir par vienu personu.

Skaidrs arī tas, ka jo vairāk notika pasaulē dažādu notikumu, jo vairāk radās to, kas viņus pierakstīja (cilvēcei attīstoties un paliekot izglītotākai, izplatoties rakstībai). Vairāk autoru pierakstīja notikumus no sava skatpunkta, un lokāli tie saglabājās no konkrētā hronista perspektīvas.

Herriberts Illings, vēsturnieks un rakstnieks no Vācijas, nodarbojas ar Ēgiptes valdnieku, faraonu, pētīšanu. Pēc viņa domām, Ēģipte savā vēstures laikā nevarēja nemaz tik daudz faraonu izaudzināt, cik par tiem ir daudz pierakstu. Un no vienas puses, viņam var piekrist, jo Ēģiptes vēsturē ir daudz valdnieku, bet par lielāko daļu no tiem vēsturiski saglabājušās vien pāris rindas faktu vai vispār, tie pieminēti tikai no sērijas – „bija valdnieks. Punkts.”

Varētu vēl daudz par to diskutēt, bet fakts paliek fakts – pārāk daudz vēstures hroniku avotu un spatpunktu, no kādiem tie attēloti rada to, ka vēsturē dzīvo daudz un dažādu personu, kuras, patiesībā, varētu būt viens un tas pats cilvēks, tikai aprakstīts dažādās valstīs un pat dažādos laikos. Piedevām, nedrīkst aizmirst cilvēka izdomu, pāris gadi turp vai šurp neko jau nemainīs, domā viens, tad nākamais, kā rezultātā, vēstures nobīde sanāk par simts gadiem par vienu notikumu. Arī nenokrētība un seno vēsturnieku, datu apkopotāju iztēle, paviršība dara savu.

Grūti teikt, vai vēsture tiks pārrakstīta, bet skaidrs viens – laiks ir relatīvs un to, savulaik, hronikas un cilvēki mainīja kā vien gribēja tikai ar to, ka varēja rakstīt. Nu nebija viņiem interneta! :)