Otrā pasaules kara reaktīvais dzinējs

Daudzi no vēstures pētniekiem uzskata – ja Otrais pasaules karš būtu beidzies vēlāk, tā iznākums būtu pavisam cits. Par iemeslu šādām aizdomām kalpo dažādi dokumenti no Trešā reiha arhīviem. Tajos minētas dažādas izstrādes, kuras vācieši veica savās laboratorijās, kas, patiesībā, savam laikam bija stipri priekšā. Tieši tāpēc, laikam jau, Hitlers cerēja iegūt pārspēku karā, un to uzvarēt, tāpēc šī apņemšanās un ideja par uzvaru bija tik spēcīga. Nekāds noslēpums, ka arī vācieši centās izstrādāt atombumbu, dzinējus, kas spētu pārvarēt starpkontinentālus attālumus, ko izmantot raķetēs un... arī lidmašīnu, kuru nespētu uztvert neviens radars. Liekas pazīstami?

Visos laikmetos viens no veiksmes rādītājiem ir spontānisms – negaidīts uzbrukums. Tieši šādi uzbrukumi vienmēr devuši vislabākos rezultātus visās kaujās, kas vien notikušas pasaules vēsturē. Parādoties radariem šī iespēja tika minimizēta, tāpēc vajadzēja radīt kara tehniku, kas būtu neredzama pat radariem. Šeit tiek izmantota tehnoloģija, kas pasaulē pazīstama kā „stealth” (skaisti tulkojot – piezagšanās).

To, cik šī tehnoloģija ir laba vai slikta labāk neapspriest – tās trūkumi labi redzami operācijā „Tuksneša vētra”, Dienvidslāvijas bombardēšanas laikā, kad serbi notrieca kā minimums trīs supertehnoloģiskās „F-117 stealth” lidmašīnas. Interesantāk ir par to, kur šī tehnoloģija radusies. Un šeit jāmin nacistiskā Vācija. Lieki teikt, ka Vācijai, kas karu zaudēja, kā soda sankcijas, šī tehnoloģija bija jāatdod ASV, kura tad arī tālāk to attīstīja.

Otrā pasaules kara laikā kara tehnoloģijās Vācija bija priekšā ASV. Patiesībā, no lielvalstīm, kas piedalījās karā, ASV bija pati pēdējā, ja ticēt vēsturei – arī Krievija (Padomju savienība) tolaik bija priekšā ASV. Gan Vācijā, gan PSRS bija liels zinātniskais potencināls. Kopš 1943. gada nacistu galvenās cerības mainīt kara gaitu saistījās ar jaunu tehnoloģiju ieviešanu un izmantošanu. Šeit jāmin tā dēvētais „atriebības ierocis”. Šajā projektā galveno vietu ieņēma aviācija un tehnoloģiski jaunāko iznīcinātāju (bumbvedēju) radīšana. Uz tiem lika daudzsološas cerības – ātrāki, jaudīgāki un arī neredzamāki (grūtāk pamanāmi).

Hermans Gerings konstruktoriem izvirzīja konkrētus mērķus: bumbvedējam jāspēj piegādāt 1000 kilogramus smaga krava 1000 kilometru attālumā no bāzes vietas, piedevām, tam jāpārvietojas ar ātrumu 1000 km/h. Pie tolaik tik ambiciozu plānu izpildes ķērās brāļi Horteni – aviokonstruktori, kas piedāvāja radīt pasaulē pirmo reaktīvo lidmašīnu pēc „lidojošā spārna” aerodinamiskās shēmas.

Reaktīvais bumbvedējs „Horten Ho-229” savā būtībā bija tik tiešām unikāls projekts savam laikam. Mūsdienu „B-2”, ko izmanto amerikāņi, savā būtībā ir gandrīz vai „Horten” kopija, ko 40tajos gados radīja brāļi Horteni. Interesanti, ka „Ho-229” modelis bija izgatavots galvenokārt no... koka. Neskatoties uz koka konstrukciju un to, ka tam faktiski nebija fuzelāžas kā tādas, tas spēja attīstīt 970 km/h lielu ātrumu. Brāļi vēlējās radīt lidmašīnu ar minimālu gaisa pretestību, un tāpēc tam nebija tik ierasto formu, un tā vadība tika īstenota ar spoileriem, kas uzstādīti uz spārna.

Revolucionāra tiek uzskatīta Reimana Hortena ideja par lidmašīnas pārklājumu: viņš ierosināja to noklāt ar kokogļu putekļiem, kas sajaukta ar koka līmi. Tā rezultātā šī virsma absorbētu elektromagnētisko starojumu nevis to atstarotu. Tieši lidmašīnas pārklājums kombinācijā ar pašas lidmašīnas īpatnējo formu bija iecere, ko vācu inženieri īstenoja, lai lidmašīna kļūtu neredzama radariem. Vai vismaz tā uzskatīja, ka tā būs.

Uzskata, ka par stimulu aviokonstruktoru sacensībā radīt sauszemes spēkiem neredzamu lidmašīnu kalpoja... atriebība. Horteni zaudēja savu brāli – Volframu, kurš gāja bojā 1939. gadā, kad tika bombardēta francijas pilsēta Djunkerka. Tāpat vēl arī tas, ka Valters Hortens gaisa kaujās ar britiem 1940. gadā, zaudēja ļoti daudz savu cilvēku – pilotu, kurus viņš tolaik vadīja, esot viņu komandieris.

1930tajos gados Vācija, neskatoties uz Versaļas līgumu, pēc kura tai bija liegts iegūt un izmantot jaunākos kara tehnikas sasniegumus, arvien vairāk un vairāk sāka tiekties pēc aviācijas tehnikas. Viņi praktiski dzīvoja, lai radītu ko jaunu aviācijas sakarā, tajā saskatot daudz nākotnes labumu. Lai pasauli netracinātu vēl vairāk, valstī oficiāli tika radīti „pilsoņu avioklubi”, kuros Pirmā pasaules kara veterāni apmācīja vāciešu pusaudžus aviācijas niansēm. Tā radās paaudze, kas ar aviāciju praktiski, bija izauguši jau smilšukastē esot.

Tieši šāda kluba paspārnē nonāca arī Hortenu brāļi, kuri, vēl bērni būdami, konstruēja koka avio modeļus (pilnā to izmērā) savā vecāku mājā. Viņu pirmais planieris – „Horten I” sāka lidot jau 1931. gadā, kad Valteram Hortenam tik tikko bija palikuši 16 gadi. Zināšanas, ko viņš ieguva radot šo modeli, viņš pilnveidoja nākošajos savos projektos, un beigu beigās nonāca pie slēdziena, ka „tīrais spārns” ir ar daudz labākām aerodinamiskajām īpašībām – pretestība ir minimāla.

1936. gadā Reimars un Valters iestājas luftvafflē (tulkojums?), tomēr arvien aktīvi saglabā privāto avio konstruēšanu. Vienā no izmēģinājumiem, kurā brāļi izmēģina pašu konstruēto lidaparātu notiek negadījums – Reimars gūst ne tikai pieredzi, kas un kā, bet arī salauž žokli, bet brālis Valters – zaudē vairākus zobus.

1939. gadā par brāļiem ieinteresējas Ernsts Heinkels – pazīstamais vācu aviokonstruktors. Viņš tiem piedāvā palīdzību, lai attīstītu viņu izstrādes. Tomēr, pārrunas nonāk strupceļā, jo Heinkels vēlas visus patentus reģistrēt uz sava vārda. Sarunas arī ar Billiju Messeršmidtu nevainagojas ar panākumiem.

Reaktīvo dzinēju un tā izstrādi visvairāk attīstīt brāļiem palīdz Germans Gerings. Viņš visvairāk ir ieinteresēts neparastajā lidmašīnas pārklājuma materiālā. Tieši luftvaffles vadītājs ir tas, kas dod rīkojumu – pēc iespējas ātrāk sagatavot modeli, kas aprīkots ar motoru un sākt izmēģinājumus, piedevām – tas jāizdara pēc iespējas ātrāk.

„Horten Ho-229” beigu beigās sanāk rezultāts brāļu 10 darba gadiem. Pirmais tā lidojums notiek 1944. gada 1. martā, Gettingenā. Sērijveida ražošanai to sagatavo 1945. gada sākumā. „Horten Ho-229” pēc Geringa pavēles tika iekļauts „steidzīgi būvējamo iznīcinātāju programmā”. Tomēr, viss nesanāca tā, kā plānots, un līdz konveijeram tas tā arī nenonāca.

1945. gada 14. aprīlī rūpnīcu Fridrihsrodā, kur notika ražošana, ieņēma trešā ASV armijas 8 korpuss. Līdz šim laikam gaisā pacēlušies bija tikai divi „Ho-229”, tomēr, tika gatavoti (konsturēti) vēl seši modeļi. Viens no modeļiem kā kara trofeja tika izjaukts un kopā ar visiem rasējumiem nosūtīts uz ASV, kur, visticamākais arī vēl šodien, glabājas kādā no valdības noliktavām. Daudzi uzskata, ka brāļu Hortenu idejas amerikāņi adoptēja sev – viņu modelis un tā koncepcija tika izmantota, lai vēlāk radītu slaveno „F-117A Nighthawk” lidmašīnu.

Tas, vai „Ho-229” tik tiešām spēja praksē parādīt to, ko tas spēja teorijā un uz papīra lapām, aktualizējies vienmēr. Tā nu interese pierādīt, parādīt tā spējas, arvien auga, līdz 2008. gada rudenī Kalifornijas tuksnesī inženieri no uzņēmuma, kas nodarbojas ar aizsardzības tehnikas izstrādi – „Northrop-Grumman” (viņi arī piedalījās „B-2” izstrādē) pēc veciem rasējumiem un vadoties no vienīgā prototipa, kas palicis vesels, uzbūvēja „Ho-229” kopiju. Būvējot šo modeli tika izmantotas visas specifiskās nianses, bet tikai ar vienu iezīmi – to konstruēja testiem, nevis lidojumiem.

„Neredzamības” pārbaudes notika 2009. gada janvārī, un kā parādīja rezultāti, tas attaisnoja savas cerības un leģendas. Izrādās, ka lidmašīnas konstrukcijā starp finiera plāksnēm bija materiāls, kas savā būtībā bija ogļekļšķiedra. Pēc ekspertu domām, tas arī kalpojis kā palīgs, lai noslēptu lidmašīnu no radaru acīm.

Ja ticēt pētījuma datiem, tad Otrā pasaules kara laikā radaru sistēmas varēja uztver šo bumbvedēju 129 kilometru attālumā. Starpība ir, ja ņem vērā, ka parastās lidmašīnas varēja redzēt jau 160 kilometru attālumā. Tomēr, toreizējais „Ho-229” ātrums patiesībā nozīmēja daudz ko – lidojums līdz Lielbritānijai samazinājās no 19 minūtēm (standarta versijā) līdz 8 minūtēm (ar Ho-229). Te arī lieki teikt, ka ātrums, ar kādu tas lidoja, bija grūti pārvarams toreizējiem britu iznīcinātājiem.

Grūti teikt, vai viens lidmašīnas modelis spētu izmainīt kara iznākumu, bet fakts kā tāds – vāciešiem vajadzēja tikai laiku, lai paildzinātu karu. Laiks viņiem dotu iespēju pabeigt atombumbas izstrādi. Tā vai citādi, līdz masveida ražošanai tas nenonāca. Iespējams, ka arī tāpēc, ka Reimars Hortens nevarēja izlemt, kurš no projektiem ir svarīgāks – „Ho-229” vai otrs – „Ho-18 America-bomber”. Otrais bumbvedējs bija izmēros milzīgs, ar sešiem dzinējiem, kuram pēc Hitlera domām, vajadzēja nogādāt atombumbas uz Amerikas kontinentu. Diemžēl, jeb par laimi, nepiepildījās neviens no viņa sapņiem šajā sakarā.

Pēc kara Reimars Hortens emigrēja uz Argentīnu, kur turpināja projektēt un būvēt divmotoru planierus. Tomēr, finansiālus panākumus šajā jomā viņš neguva.

Reimars Hortens aizgāja no dzīves savā rančo 1994. gadā 79 gadu vecumā. Valters Hortens palika Vācijā un kļuva par pēckara Vācijas aviācijas virsnieku. Viņš nodzīvoja līdz 85 gadiem un nomira Baden-Badenē 1998. gadā.

Katrā ziņā, brāļi Horteni noteikti palikuši un paliks daudzu konstruktoru atmiņās kā neizmantots potenciāls. Bet, iespējams, tas ir arī labi, jo, kas zina, kā vēsture iegrozītos, ja viņu un Hitlera sapņi materializētos un īstenotos tolaik!