Suņu riešana - cilvēka darbs

foto: freewallpaperz.info
Visiem zināms ir tas, ka suņi rej. Un mājas suņi, tā sakot, civilizētie, rej daudz vairāk nekā viņu savvaļas radinieki – piemēram, dingo. Riešanas izcelsmē vainojams esot... atkal cilvēks, jo tieši cilvēks savulaik, vairāku tūkstošu gadu garumā, pieradinot suņus, centies atrast tādus, kas uzvedušies visskaļāk. Ar tādu paziņojumu klajā nācis kāds Ungāru pētnieks, kurš specializējas suņu riešanas analīzē un suņu dabas izpētē. Šī pētnieka vārds – Ksaba Molnars (Csaba Molnar).
Pēc viņa vārdiem secinājums ir viens – savvaļas vilki un suņi praktiski nekad nerej. Riešanas process raksturīgs tikai un vienīgi kucēniem. Suņi, kas dzīvo pie cilvēkiem, uzvedas gluži pretēji – rej ļoooti bieži. Tā nu pētnieks secinājis, ka pieradinātais suns ir mērķtiecīgas selekcijas rezultāts. Viņš arī noteicis divus galvenos motīvus, pēc kuriem cilvēks izvēlējies suņus, kas rej. Pirmais – suņa rējienam jāvēsta kāda noteikta lietas būtība (piemēram, tuvojas ienaidnieks) jeb vienkāršāk sakot, riešanai ir jābūt pamatotai un ar jēgu (jā, pat suņa riešanai). Otrais – riešanai jābūt cilvēka interpretētai.
Pētnieks noskaidrojis, ka riešana, visiem suņiem, ir vienāda no skaņas akustikas viedokļa. Tomēr, tā mainās, kad suņi rej viens uz otra, piemēram, spēlējoties savā starpā. Tā nu viņš secinājis, ka selekcijai šeit ir liela nozīme: cilvēki speciāli izvēlējušies suņus, kuru riešanu tie varējuši... saprast. Riešana, kas notiek, kad tie spēlējas savā starpā, neietekmēja suņu dzīvi, jo tie tika uzskatīti par mazāk svarīgiem cilvēka mērķu sasniegšanai. Turpretī, mērķtiecīga riešana – noderīga lieta, kas spēja palīdzēt mūsu senčiem.
Pavisam nesen kāds cits kolektīvs secināja, ka suņu mātītes labāk interpretē notikumus un daudz adekvātāk reaģē uz vizuāliem materiāliem, stimulatoriem. Vienkāršāk sakot, suņu mātītes ir daudz gudrākas par suņu tēviņiem.