foto: wikia.com
Tālajā 1998. gadā Izraēlā pētnieki nopietni pieķērās kam jau sen prātus urdošam - kvantu teorijai un pieņēmumam, ka novērotājs fiziski iespaido novērojuma gaitu. Izklausās dīvaini, bet tā nu tas sanāk. Par piemēru tam visam, citkārt, varu pieminēt kādu faktu no datorspēlēm: kamēr varonis neatrodas kartes citā vietā, mūsu datora resursi netiek tam izmantoti, lai to atainotu. Konkretizējot tas būtu tā: datorspēle kurā ir visa Rīgas karte. Varonis, kuru sauc Jānis, stāv pie Brīvības pieminekļa. Dators ataino visu tuvāko apkārtni un nedaudz līdz redzamajam horizontam, bet jo tālāk no Jāņa, jo mazāk resursi tiek izmantoti atainošanai, tādejādi taupot resursus, jo tie, kā nekā, ir ierobežoti. Nav jēgas atainot visu Rīgas karti, ja Jānis ir tikai vienā tās vietā. Kolīdz Jānis dodas tuvāk uz centra pusi, dators ataino, izmanto resursus, lai atainotu to kartes daļu kur viņš virzās. Daļa kur viņš bija iepriekš, paliek miglaina, jo tur viņa nav, tātad, resursi tās atainošanai tiek atslēgti. Faktiski, tur kur atrodas Jānis, atrodas arī resursi datora un viņš ietekmē apkārtējo, viņa, pasauli. Dzīvē tas viss ir citādāk.
Vai Mēness neeksistē, ja mēs uz to neskatamies ir viena no līdzteorijām šai matricas būtībai. Te atkal var iegrimt citā plaknē, sakot, ka daudzspēlētāju (kā realitāte mūsdienās) režīms ir kas cits, bet ja uz pasaules būtu viens cilvēks, tikai, iespējams, neskatoties uz Mēnesi tas tiešām neeksistētu. Kas to lai zin. Bet nu vairāk par pētījumu un tur atklātajiem faktiem, niansēm.
1998.gada 26. februārī Veismana institūtā tika veikts pētījums. Tiek izmantots liela elektronu intensitāte vienuviet - starā. Mērķis - pierādīt to, ka novērotājs ietekmē to kustību, īpašības. Un patiesi, pēc pētījuma rezultātiem sanāca, ka novērotājs fiziski un tieši ietekmē to, kā tie uzvedas kustībā.
Kad kvantu novērotājs tieši skatās, tad kvantu mehānika nosaka to, ka daļiņas var uzvesties arī kā viļņi. Tā tik tiešām var būt patiesība, attiecināma uz elektroniem submikronu līmenī jeb kad runa iet par attālumiem, kas mērāmi mazāk kā viena mikrona attālumā (mikrons ir viena tūkstošā daļa no milimetra). Kad elektroni uzvedas kā viļņi, viņi spēj pārvarēt šķērsli to ceļā un atkal saplūst vienotā vilnī pēc tā. Šī satikšanās tiek saukta par interferenci.
Un te sākas interesantais - interference notiek tikai tad, ja neviens šīs daļiņas, elektronus... nenovēro. Kolīdz novērotājs tieši pievērš savu uzmanību procesam, kad daļiņas virzās caur caurumiem (caurumi sienā, horizontāli, piemēram), to uzvedība mainās pilnīgi. Kad daļiņa virzās pa vienu no speciāli radītiem caurumiem sienā, skaidrs ir ka tā nevar reizē virzīties arī pa otru. Konkretizējot sanāk tā, ka elektroni, kad tos nenovēro, uzvedas kā viļni, bet kolīdz tos novēro, tās uzvedās kā daļiņas. Novērotājs faktiski fiziski iespaido tām no daļiņplūsmas pārvērsties viļnveida plūsmā.
Ejot eksperimentā tālāk pētnieku grupa izveidoja sienu kurā radīja divus caurumus un izgatavoja speciālu ierīci, kas spēj noķert un izmērīt daļiņas, kuru izmērs ir mazāks par vienu mirkonu. Tad uz sienā esošajiem caurumiem tika nosūtīti elektronu viļņi. Novērotājs pirmajā reizē nebija cilvēks, bet gan maza un ļoti izsmalcināta ierīce, kas sekoja elektroniem un to kustībai. Mazās ierīces uzdevums bija noteikt, vai elektroni savā ceļā caur caurumiem sienā maina savu elektrisko vadītspēju vai jaudu, apmēru vai nē.
Mazā ierīce nekādi neietekmēja pašus elektronus to virzībā vai procesā, nemainot to īpašības bet tikai nosakot to izmaiņas. Bet bija arī kāda nianse, ko pētnieki atklāja - pats fakts, ka pie viena no caurumiem piestiprināts šāds aparāts mainīja elektronu īpašības to kustībā. Tikai pats fakts, ka tā tur ir. Tā mainīja elektronu viļņu īpašības vienkārši atrodoties tur kā sava veida novērotājs. Kolīdz ierīcei paaugstināja tā sakot, jūtīgumu, mainījās arī iegūtie dati. Kolīdz detektoram, ja to tā var saukt, paaugstināja jūtīgumu, mainījās arī rezultāts, kolīdz samazināja - arī bija jūtamas izmaiņas. Pie jūtīgāka detektora interferences līmenis bija krietni mazāks, pie mazāk jūtīga - augstāks. Faktiski tas nozīmē to, ka kolīdz rūpīgāk tiek sekots līdzi procesam, tā tas uzvedas daudz adekvātāk.
Sīkākas detaļas par šo eksperimentu un vēl simtiem līdzīgo, nu jau ir pieejamas interneta ārēs. Un šis eksperiments ir ļoti populārs pētnieku vidū. Paliek vien jautājumu kaudze, un rodas arvien vairāk un vairāk, ja vien visus saliek kopā. Saules sistēmas uzbūve, tukšais mēness, tā vibrācija, planētu līdzsvars (teorija ka Saules otrā pusē ir identiska planēta Zemei, lai radītu kosmisko gravitācijas balansu) utt utt. Tomēr, kuram un cik un kāds, ir tas dators, kas spēj simulēt šo pasauli, ja tā tiešām ir. Lai arī filma Matrix iznāca tikai gadu pēc pirmā šī eksperimenta, teorija ir piedzīvojusi īstu izaugsmi un tai ir reāli vieta būt. Bet tomēr, padomājot arī no otras puses - piemēram, datorspēlē Sims, GTA vai jebkur, tiem, kurus nekontrolē pats cilvēks, ir vienalga, kas viņi, ko viņi, kur viņi. Šaubos ka viņiem ir radusies doma noskaidrot, kurš viņus simulē, rada, uztur, jo kolīdz spēli izslēdz, viņu elektroni pazūd, impulsu nav. Vai tieši tā būs, notiek, arī ar cilvēkiem? Nāve ir sava veida izslēgšana no realitātes spēles?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru