Nu lai, nedaudz samānījos, īsti jau netuvojas uz palikšanu, tikai uz īsu brīdi. Proti - 19. martā Mēness un Zeme satuvināsies kā vēl reti kad. Šādas parādības notiek reizi pa 20 gadiem, un diemžēl, lai arī tas ir skaisti un baudāmi visiem (ne tikai romantiķiem), tas nes līdzi arī dažādas katastrofas.
Pēdējo reizi kas līdzīgs notika pagājušā gadsimta 90tos gados, proti - 1992. gadā. Arī šoreiz, tāpat kā iepriekš, attālums no Zemes līdz savam pavadonim būs izteikti mazs - "tikai" 365,5 tūkstoši kilometru.
Kas skar katastrofas draudus un citas nianses (varbūt arī muļķības), tad maģiskais internets jau ir pārpludināts ar dažādu zinātnieku brēcieniem par to, ka tagad nu atkal mums draud tas un tas. Klimata izmaiņas esot tikai viens no pirmajiem, ko šajā sakarā var pieminēt. Zemestrīces un vulkānu aktivitāte ir otrais, kas tiek lēsts sakarā ar katastrofas vārdu.
Varbūt arī viss tas ir pārspīlēts, tomēr, ja pavēro to, kas notika iepriekš, kad bija vērojams liels mēness, jeb kā tas tiek dēvēts - "Supermēness", tad dati runā paši par sevi.
Iepriekš tik tuvu savu pavadoni mēs varējām vērot gan 1955., gan 1974., 1992./1993. un 2005. gados. Un kā to pavēsta vēsture, tolaik, šajos datumos, kad Mēness pietuvinājās Zemei, notika dažādas ekstremālas dabas parādības - kataklizmas pat jāsaka. Cunami Indonēzijā bija viens no zīmīgākajiem gadījumiem, kuru atcerās daudzi. 20.gadsimta 70tos gados arī bija kāds notikums, kuru saista ar Supermēnss parādīšanos. Konkrētāk - Austrālijas pilsēta Darvina praktiski tika noslaucīta no zemes virsmas. Vaininieks - Mēness.
Cerēsim tomēr, ka šoreiz kataklizmas neizrādīsies tik baigas, kā par tām tagad runā pētnieki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru