Juno misija nosūtījusi uz Zemi attēlus, kuros redzams, kā vēji, kas plosās uz planētas ziemeļu puslodes, rada daudz un dažādus virpuļvētru mutuļus. Izmēros tie ir iespaidīgi, vai horizontāli, gan vertikāli. Augstumā (vertikāli), tie sasniedz pat planētas augstākos atmosfēras slāņus.
Tomēr tas nav būtiskākais, ko pēdējie attēli pētniekiem ļāvuši atklāt. Ir kas daudz būtiskāks - proti, Jupitera magnētiskais lauks laika gaitā mainās. Viesuļu izmēri vertikāli ir aptuveni 3000 kilometri (augstumā). Daļiņas, materiāls, ko šie viesuļi aizskar uz planētas virsmas, ir ļoti, ļoti elektrovadītspējīgi. Viesuļi kā zināms, spēj pārvietot milzīgus materiāla (zemes, akmens utt) daudzumus, kas ilgtermiņā nozīmē, ka tie spēj ietekmēt arī to, kā izskatās planētas magnētiskais lauks. Vismaz tāda ir pēdējā pētnieku teorija par to, kas notiek uz Jupitera ar tur esošajiem viesuļiem un vētrām (viena, kā zināms, jau plosās tur ap 400 gadu).
Te uzreiz nākas aizdomāties arī par to, ka uz Zemes, lai arī viesuļu ilgdzīvotspēja un mērogi nav tik lieli, kā arī zemes garozā esošo materiālu magnētisms nav tik izteikts, kā uz Jupitera, tomēr tas var būt norādījums tam, ka arī šeit esošie laikapstākļi, vēji tai skaitā, ietekmē to, kā izskatās mūsu planētas magnētiskais lauks šodien, un kāds tas izskatīsies vēl pēc 10 gadiem. Piedevām, jāņem vērā arī tas, ka uz mūsu planētas cilvēks veic masveida izrakumus un zemes masu pārbīdi, kas ne būt nevar neatstāt ietekmi uz to, ka magnētiskais un faktiskais ziemeļpols pārvietojas ar daudz lielāku ātrumu nekā mēs to varētu domāt. Vai šī jaunā teorija un noverōjumi spētu sadzīvot arī ar to, kā mainās mūsu planētas vide, magnētisma sakarā? Grūti teikt, jo pašreiz arvien notiek tikai kosmosa objektu izpēte, nevis zemes izpēte. Par kosmosu mēs arvien zinam daudz vairāk nekā paši par savu planētu, diemžēl. Cerams, tas kādudien drīz mainīsies un mēs sapratīsim, ka apzināties savu planētu ir būtiskāk, nekā sapņot par to, kā sabojāt vēl vienu, svešu, planētu.
